Cik svarīgs ir skolotājs?

“Neatkarīgi no tā, vai Tu domā, ka vari, vai, ka nevari, – Tev ir taisnība.” /Henrijs Fords/

Mēs katrs esam sastapušies ar to, ka kāds mācību priekšmets ļoti iepatīkas vai cits izraisa “zobu sāpes” atkarībā no tā, kāds ir skolotājs. Man, piemēram, sākumā ļoti patika vēstures stundas, bet, kad nomainījās skolotājs, interese pazuda un neviens cits skolotājs to vairs nespēja atgriezt. Arī augstskolā bija mācībspēki, kas spēja aizdzīt interesi par visinteresantāko nodarbību ar savu nepedagoģisko izturēšanos.

Taču šoreiz es gribu parunāt par sportu (jeb fizkultūru kā to sauca agrāk).

Vasarā mums abiem ar vīru kāds piedāvāja piedalīties TRX treniņā un es nedomājot smiedamās attraucu, ka nespēšu veikt nevienu pašu vingrinājumu un ka sports vispār nav priekš manis. Vīrs pēc tam jautāja, kāpēc es tā par sevi saku – jo šādi domājot nekas tiešām nesanāks. Uz treniņu neaizgājām, taču es aizdomājos, kāpēc gan man, meitenei no sportiskas ģimenes, ir izveidojusies tik ļoti noliedzoša attieksme pret sportu savienojumā ar sevi pašu, jo bērnībā patika gan skriet, gan bumbu mētāt…

Domājot aizdomājos līdz savai pašai pirmajai sporta nodarbībai. Toreiz skolotāja lika nostāties ierindā pēc augumiem un sāka bārstīties ar epitetiem – kurš cīsiņš, kurš makarons, kurš sardele un kurš nav viņai pa prātam apģērbies. Jau paskatoties vien uz pirmklasniekiem pirmajā fizkultūras stundā skolotāja nosprieda, no kuriem skolnieciņiem nekas sportisks nesanāks, un atbilstoši tam arī izturējās visas turpmākās sporta stundas. Liecībā mūžīgs 4 (10 ballu sistēmā) un pārliecība, ka sports nav paredzēts man. Šķiet mūžam atcerēšos gadījumu, kad vienai meitenei skrienot palika slikti un viņa blakus skrejceliņam pakrita. Domājat skolotāja pajautāja, kas noticis? Viņa sāka bļaut, lai meitene beidz tēlot un skrien tik tālāk. Apstājās cita meitene, kas tobrīd bija labākā skrējēja klasē un skolu pārstāvēja vieglatlētikas sacensībās, un teica: Skolotāj, vai tad Jūs neredzat, ka viņai ir slikti?! Par šādu uzdrīkstēšanos vieglatlēte saņēma atzīmi 4, lai gan būtu noskrējusi uz 10.

Laimīgā kārtā šī skolotāja vienā brīdī mūsu skolā vairs nestrādāja. Viņas vietā sāka strādāt skolotājs, kurš nevienu nevērtēja pēc izskata un neapsaukāja. Gluži pretēji, iedrošināja mēģināt un vērtējot ņēma vērā arī centību. Izrādījās, ka teju katram ir kāda disciplīna, kas labi padodas, un es pat īsu brīdi apmeklēju volejbola treniņus. Lai arī mēs, meitenes, šo skolotāju nemitīgi apcēlām, un, protams, dusmojāmies par skriešanu ārtelpā aukstā rudenī vai, kad neizdevās izdīkt, lai ātrāk palaiž mājās, viņš bija un ir ļoti labs pedagogs. Tikai žēl, ka nesāka strādāt mūsu skolā daudz agrāk… 🙂

Ar šo es tikai vēlos teikt, ka skolotāja loma personības izaugsmē ir milzīga. Ne velti mēdz teikt, ka būt skolotājam ir aicinājums, to nevar kurš katrs…

Share

No Comments

Leave a Comment

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.