Bijām izlaidumā!

Ar ko gan izlaidums atšķiras no koncerta vai sporta pasākuma apmeklēšanas kopā ar mazu bērnu un kāpēc ir vērts to pieminēt atsevišķi? Galvenokārt jau ar to, ka izlaidumā, kā jau oficiālā un svinīgā pasākumā, ir vairākas nopietnas runas, kad visi klātesoši pacietīgi klusē… 🙂

Šoreiz tiešām mirkli ilgāk padomāju, vai izlaidums būtu īstā vieta, kur doties kopā ar Tomu – zināju, ka nekāda mierīgā sēdēšana nesanāks. Taču tajā pašā laikā augstskolas izlaidums vienam kursam nebūs ne tuvu tik garš kā hokeja spēle. Un tā kā izlaidumā būs arī mani vecāki un brālis, tad nospriedu, ka tiksim galā.

Izlaidums sākās 18:00, kas mūsu dienas ritmā ir diezgan piemērots laiks aktivitātēm. Pa ceļam Toms pagulēja diendusu, taču krietni īsāku nekā parasti, tāpēc lielāko daļu svinīgā pasākuma viņš bija nedaudz kašķīgs un īsti negribēja atrasties rokās nevienam citam kā vien mammai. Tas ir tajos brīžos, kad viņš vispār bija ar mieru būt kādam rokās. 🙂 Un tajos, kad pārvietojas daudz cilvēku vienlaicīgi un es bērnu paņemu rokās, lai drošāk. Ļoti liels palīgs, ja tā to var saukt, bija vaļā esošās zāles durvis, kas ļāva nemitīgi staigāt no zāles līdz hallē atrodošajam liftam, lai es katrreiz atgādinātu, ka pats lifta pogu nedrīkst spiest, un atkal atpakaļ uz zāli. Līdzīgi iekšā un ārā staigāja arī Toma vienaudzis (lai arī bērni apmeklētāju vidū bija diezgan daudz, tik mazi bija divi), tikai viņš nebija pamanījis liftu. 🙂 Draudzēties gan puiši īsti negribēja – lai gan katrā sastapšanās reizē viņi atļāvās pieiet viens otram nedaudz tuvāk, taču tuvāk par pusmetru gan nē!

Svinīgās runas mums izdevās noklausīties pavisam pieklājīgi. Tā kā Toms vēl plaudē gandrīz bez skaņas, tad neviens nepamanīja viņa plaudēšanu, kamēr dekāns vēl nebija beidzis savu sakāmo. 🙂 Toties deju priekšnesumi un absolventu sveikšana bija lieliska iespēja mazajam cilvēkam ar sajūsmu praktizēt plaukšķināšanu. Un arī pasniegt puķīti absolventei bija jauks piedzīvojums!

Pa vidu, protams, bija arī nedaudz jāuzēd un jāpadzeras – manuprāt, tas mazam bērnam ir normāli. Un, ja viņš zina, ka ūdens pudelīte ir somā, tad paprasīs nevis bļaujot, bet parādot uz somu. 😉 Vienā brīdī viņš no somas paņēma savu grāmatiņu un apsēdās ejas vidū to pašķirstīt. 🙂 Izskatījās diezgan amizanti, bet kāpēc gan ne, ja tas nevienam tajā brīdī netraucēja.

Pēc svinīgās daļas absolventi bija sagatavojuši uzkodu galdu un Toms bija sajūsmā par iespēju dzert sulu no vīna glāzes – man šķiet, ka tas viņam svinībās sagādā vislielāko prieku! 🙂 Jāsaka gan, ka man neoficiālā daļa bija grūta ar to, ka bieži mazo ņēmu rokās, lai viņš pārāk tālu neaizmuktu, jo no pieaugušo skatpukta tāds ķipars nav nemaz tik viegli pamanāms. Taču kopumā biju priecīga, ka no izlaiduma nenobijos.

Share

No Comments

Leave a Comment

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.