Atziņas pēc grāmatas “Bērni ir no debesīm” izlasīšanas

Beidzot esmu pievārējusi Džona Greja grāmatu “Bērni ir no debesīm”. Grāmata patiesībā ir ļoti interesanta un noderīga, un es pat nezinu, kāpēc man tās izlasīšana tik ļoti ievilkās. Lai vai kā, esmu gatava padalīties ar jums savās atziņās un no grāmatas gūtajos secinājumos!

Grāmata “Bērni ir no debesīm” nav nemaz tik jauna. Oriģinālvalodā tā izdota 2000. gadā, latviski pirmoreiz 2001. gadā un atkārtoti 2013. Grāmatas autors Dr.Ph. Džons Grejs bija 16 gadus strādājis ar dažādu vecumu bērniem, pāru konsultācijā un palīdzot pieaugušajiem risināt no viņu bērnības ieilgušas problēmas. Viņam bija radies diezgan skaidrs priekšstats par to, kādas audzināšanas metodes ir izrādījušās kļūdainas. Un tad viņš kļuva par tēvu zīdainim un divām pameitām… Šī ir pozitīvās audzināšanas rokasgrāmata, lai parādītu vecākiem, ka audzināt bez sodiem nenozīmē atļaut visu, bet ir iespējama arī cita pieeja, kas darbojas daudz labāk nekā kliegšana, draudi un sods.

Ja pavisam godīgi, tad grāmata varēja būt pat divreiz plānāka. Katra doma tajā ir atkārtota 2, 3 vai pat vairāk reizes un dažbrīd tas patiešām kaitina. Iespējams, ka cilvēkiem, kas ātri pa diagonāli lasa grāmatas, šāds variants ir piemērots, jo neļauj neko palaist garām, bet es grāmatas lasu rūpīgi tajās iedziļinoties un man pat visinteresantāko detektīvromānu nekad nav bijis interesanti lasīt otreiz. Tāpēc tiem, kam ir ļoti maz brīvā laika, es varētu ieteikt šo grāmatu sākt lasīt no 3. nodaļas, izlaižot pirmās 60 lappuses.

Kāpēc es vispār izvēlējos šo grāmatu izlasīt? Man nekad nav bijusi saprotama bērnu fiziska sodīšana, jo mēs bijām diezgan paklausīgi un atsaucīgi bērni bez šāda veida bieda, vismaz tā man pašai šķiet. Kaut kā bija skaidrs, ka vecāki ir noteicēji, lai gan, protams, ne vienmēr bijām ar viņiem vienisprātis. Laikam tāpēc mani mulsina tas, cik daudzi cilvēki joprojām uzskata, ka “bez fiziskas sodīšanas nevar izaudzināt labu cilvēku” un arī tas, kāpēc mūsdienās tik daudzi bērni neizjūt cieņu pret pieaugušajiem un viens pret otru. Nojauta, ka šī grāmata kliedēs manu neizpratni, nepievīla. Lai vai kāds būtu jūsu viedoklis, iesaku šo grāmatu izlasīt, jo tā atbild uz daudziem jautājumiem par bērnu uztveri un uzvedību, tajā ir ļoti daudz praktisku piemēru un padomu, salīdzinājumu un dažādu situāciju izvērtējuma.

“Lai panāktu sadarbību ar bērnu, nebūt nav jālauž viņa griba.”

Mūsdienu cilvēki ir daudz jūtīgāki un emocionālāki nekā agrāk, tāpēc arī uz bērnu audzināšanu ir jāskatās ar mūsdienu izpratni. Sen ir pagājuši viduslaiki, kad cilvēkus varēja pārmācīt tikai ar bargiem sodiem. Mūsdienu cilvēki uz sevi vairs neskatās kā uz kalpiem, kuru vislabākā īpašība ir paklausība. Mēs gribam paši būt noteicēji par savu dzīvi un vēlamies, lai mūsu bērni būtu spriestspējīgi, uzņēmīgi, attapīgi, komunikatīvi, diplomātiski un spētu realizēt savus sapņus un ieceres. Vēsturiskā nozīmē paklausīgi bērni tam nebūtu gatavi…

Cilvēki bieži vien zina tikai divas galējības – vai nu sodīšanu un iebiedēšanu vai visatļautību, bet diemžēl neaizdomājas, ka ir arī vidusceļš un šis vidusceļš nepavisam nav mētāšanās no viena grāvja uz otru. Vidusceļu sauc par pozitīvo audzināšanu, kas balstīta uz bērnu izprašanu un sadarbības veicināšanu, paturot prātā, ka noteicošais vārds ir vecākiem. Motivācijai vērtīgāk ir izmantot apbalvojumus nevis sodus, jo sodi atkal un atkal uzsver tikai sliktās darbības un bērns ar laiku sāk justies slikts. Turpretim apbalvojumi (kopīgs gājiens uz parku, pasakas lasīšana, kāda spēle u.c.) uzsver un veicina pozitīvās darbības un veicina tās atkārtot.

Grāmatā ir apskatīti dažādi piemēri ar katra vecāka izmantotām ikdienas frāzēm – gan pozitīvām, gan negatīvām un variantiem, kā negatīvās izteikt pozitīvi. Ir sniegtas dažnedažādas idejas kopīgiem rituāliem, apbalvojumiem, apskatītas klasiskas problēmsituācijas un to attīstība dažādi reaģējot. Skeptiķiem izskaidrota arī cilvēces attīstība un tas, kāpēc mūsdienu sabiedrībā sodīšana vairs neiedarbojas, tāpat uzsvērti arī visatļautības mīnusi, jo arī tā ne pie kā laba nenoved.

Daži no grāmatas padomiem:

  • Pavēlēšanas un pieprasīšanas vietā – palūgt. Vai esat ievērojuši, ka četras reizes pateiktai pavēlei bērns nepaklausa, bet piekto reizi palūdzot – paklausa? Es to biju ievērojusi jau pirms šīs grāmatas lasīšanas. Iespējams, ka daļai bērnu ir nepieciešams pierast pie vārdiņa “LŪDZU”, lai to sāktu sadzirdēt, bet šis ieteikums noteikti ir izmēģināšanas vērts, jo neprasa ne papildus laiku, ne pūles. Un salīdzinājumam varam padomāt, vai mums pašiem labāk patīk izpildīt priekšnieka komandas vai jauki izteiktus lūgumus!
  • Negatīva aizrādījuma vietā pateikt, ko vajadzētu darīt. Pasakot: “Kāds Tev te ir bardaks!”, “Bērni, jūs esat pārāk skaļi!” vai “Nu, ko jūs varat visu laiku kauties?!”, tiek norādīts tikai uz tā brīža negatīvo darbību, bet nav izteikts, ko vajadzētu darīt, piemēram: “Vai Tu lūdzu sakārtosi istabu!”, “Lūdzu uzvedieties klusāk!” vai “Lūdzu nesit brālim, uzvedieties draudzīgi!”. Nav ieteicams izmantot tādas frāzes kā: “Vai Tu varētu sakārtot istabu?”, jo tās veicina prātošanu, vai spēju vai nespēju…
  • Neizplūst garos paskaidrojumos, kāpēc, piemēram, ir laiks doties tīrīt zobus. Izrādās, ka sieviešu garie izklāsti, kāpēc viena vai otra lieta ir jādara, rada ne tikai bērnu, bet arī vīriešu pretestību. 🙂 Tāpat arī nelasīt garas morāles vai nesniegt padomus, kad tos neprasa.
  • Izmantot “DARĪSIM” formu kā motivāciju. Piemēram: “Lūdzu sakārto istabu! Gatavosimies svētkiem!” vai “Iesim pastaigāties! Lūdzu uzvelc jaku!”

Grāmatas autors atgādina, ka dodot bērniem iespēju pretoties, tiek veicināta viņu atsaucība nevis akla pakļaušanās. Un būsim godīgi – mēs taču nemaz negribam, lai bērni izaug par paklausīgiem un piekāpīgiem cilvēkiem. Lielākoties mēs kā vecāki ceram, ka bērni izaugs pašapzinīgi, spēs vadīt biznesu un diplomātiski risināt problēmas. Viņu pašu drošībai mēs vēlamies, lai jau no mazotnes bērns spētu pateikt “nē”, ja kāds aicina darīt kaut ko, ko bērns nevēlas. Jāatceras, ka visas šīs lietas ir saistītas. Pateikt “nē”, kaulēties un diplomātiju bērns iemācās ģimenē, komunicējot ar vecākiem. Taču vecākiem ir jāiemācās šo pretošanos pārvērst sadarbībā, jo pretošanās visbiežāk liecina par kādas bērna pamatvajadzības neizpildi (uzklausīšana, sapratne, samīļošana, paēšana, atpūta u.c.).

Lai gan visiem bērniem var izmantot vienas un tās pašas metodes, grāmatā ir aprakstīti 4 personības tipi, no kuriem bieži 1 vai 2 katrā cilvēkā izpaužas izteiktāk. Man, izlasot to aprakstus, vēl netapa skaidrs, kurš vai kuri personības tipi ir izteiktākie tieši mūsu bērnam (noteikti to varēs novērot vēlāk, viņam paaugoties), toties es sapratu vairākas lietas pati par sevi…

  1. SENSITĪVAIS jeb jūtīgais, kam galvenokārt nepieciešama uzklausīšana un izpratne, turklāt viņiem jāļauj pažēloties, lai spētu tikt galā ar saviem pārdzīvojumiem un vilšanās sajūtu.
  2. AKTĪVIE bērni, kam nepieciešama sistēma, noteikumi un termiņi. Viņiem dažkārt jāatļauj būt noteicējiem un jāļauj justies atbildīgiem.
  3. KOMUNIKATĪVIE bērni, kam nepieciešamas pārmaiņas un vadība. Viņu pretestību var mazināt vienkārši piedāvājot nodarboties ar ko citu vai novēršot uzmanību. Uzmanību var novērst arī ar dziesmu, piemēram, mazgāt traukus tieši vienas konkrētas dziesmas garumā. Komunikatīvajiem bērniem visvairāk no visiem citiem patīk, ka viņiem lasa priekšā.
  4. RECEPTĪVIE bērni, kam nepieciešams rituāls un ritms. Viņiem ir jāzina, kas tālāk sagaidāms, lai justos labi un sadarbotos. Šie bērni bieži vien ir vērotāji – tādā veidā viņi piedalās un tas nav nekas slikts, viņi iesaistīsies, kad būs gatavi. Ļoti labi darbojas rituāli, piemēram, katru sestdienu visi guļ ilgāk un brokastīs cep pankūkas, ceturtdienās tiek tīrīta māja, pie galda katram ir sava vieta u.c. Ja tā padomā, dzīve un daba pati par sevi sastāv no daudziem noteiktiem rituāliem un ritmiem – dienas un nakts, gadalaikiem, saules “ceļa” cauri diennaktij utt.

Visiem bērniem ļoti labi iedarbojas uzmanības maiņa. Tad, kad Toms ne par ko nevēlas sēsties savā autosēdeklītī, man ir jāatrod kāds interesants objekts, kam pievērst viņa uzmanību, piemēram: “Paskaties kāds tur autobuss!” vai “Gribēsi to augļu biezenīti, ko Tu veikalā izvēlējies? To varēsi ēst, kad kārtīgi piesprādzēsies.” Citās situācijās uzmanību var novērst arī piedāvājot dažādas izklaides – ja bērns nevēlas zīmēt, var piedāvāt kādu citu izklaidi un vēl citu, kamēr bērns pats pasaka, ko viņš gribētu darīt. Šādā veidā viņš iemācās izprast un noformulēt pats savas vēlmes.

Bērnu dabiskā vēlme ir iepriecināt savus vecākus un sadarboties ar viņiem, bet, kad viņi pretojas sadarbībai, tas nozīmē, ka ir kāda neizteikta vajadzība, visbiežāk tik vienkārša lieta kā SAPRATNE.

Grāmatā aprakstīts laikam jau visām mammām pazīstams piemērs par cepumu, ko bērns prasa pirms ēdienreizes. Tur paskaidrots, ka pirmkārt vecāku uzdevums ir pateikt: “Es saprotu, ka Tu gribi cepumu tagad.” un samīļot, jo tas rada sajūtu, ka bērns ir uzklausīts. Ar dažādu tipu bērniem var dažādi sarunāt, ka cepumu varēs apēst pēc ēdienreizes – piemēri sīki aprakstīti grāmatā, bet pats svarīgākais ir vispirms radīt šo sajūtu par izpratni.

Viena grāmatas daļa ir veltīta arī ATLĪDZĪBAI un APBALVOŠANAI. Tā nav gluži piekukuļošana, bet veids kā radīt papildu motivāciju vai vienoties par kādu darbību, ko jau iepriekš zinām – bērns negribēs darīt.Pamatdoma ir situācijās, kad neizdodas citādi sarunāt, iemācīt bērnam, ka “dodot vairāk, var saņemt vairāk”. Piemēram, ja ātri iztīrīs zobus un uzvilks pidžamu, tad atliks laika izlasīt veselas divas pasakas nevis tikai vienu. Efektīvi var izmantot visas patīkamās lietas, ko tāpat darītu koā ar bērnu – iešanu uz parku, spēlēšanos kopā, kino apmeklējumu utt.

Protams, ir reizes, kad nelīdz nekas. Un tad ir jāsāk komandēt. Secīgi:

  1. Palūgšana.
  2. Uzklausīšana un iedziļināšanās.
  3. Atlīdzības piedāvāšana.
  4. Komandēšana. Komandēt nozīmē runāt stingri un pārliecinoši, pašam ticot, ka bērns paklausīs. Komandēt nav ne draudēt, ne kliegt un par kliegšanu, ja tāda gadījusies, ir jāatvainojas. Komandējot jāiztiek bez paskaidrojumiem, vienkārši mierīgi jāatkārto izteiktā komanda, kamēr bērns to izpilda. Pēc tam gan vajadzētu viņu uzslavēt vai pateikties.
  5. Piespiedu vienatne ir pēdējais pozitīvās audzināšanas solis, lai atjaunotu spēju sadarboties ar vecākiem, kad nekādi, pat vairākkārt atkārtoti izsakot komandu, neizdodas panākt sadarbību.

“Pat daudzi pieaugušie brieduma gados nezina, kā tikt galā ar savām izjūtām spriedzes brīdī, un mēs nevaram prasīt, lai to spētu bērni.”

Šādos gadījumos, kad visi (gan bērns, gan pieaugušais) ir “uzvilkti” un aizmirsuši spēju sadarboties, abiem ir noderīgi izolēties – pabūt vienatnē, jo tā bērnam ir iespēja izprast savas emocijas un iemācīties tikt ar tām galā, bet pieaugušajam šis brīdis ļauj nomierināties, lai spētu turpināt savaldīgu komunikāciju. Piespiedu vienatne man nedaudz atgādina visās zīdaiņu aprūpes grāmatās atgādināto – kad vecākiem vairs nav spēka un izturības mierināt raudošu, sakreņķējušos bērnu, nolikt viņu drošā vietā (savā gultiņā) un aiziet uz citu istabu. Pietiek ar pavisam īsu brīdi, lai citā telpā nomierinātos, saņemtos un atkal dotos pie bērna. Būtībā tā sanāk tā pati izolācija vienam no otra un noteikti ir vispozitīvākais risinājums. Bērnam paaugoties, piespiedu vienatnei ir jābūt atbilstošai viņa vecumam – tas nozīmē tik minūtes, cik bērnam gadu, un tā nav paredzēta savas rīcības pārdomāšanai, bet gan savaldības atgūšanai.

VĒL DAŽI SECINĀJUMI NO GRĀMATAS:

  • Ļaujot bērniem palūgt vēl, viņi iemācās diplomātiju. Nav nekas slikts, ja vecāki maina savas domas, kad viņus pierunā mazs diplomāts. Bet arī vecākiem ir jāļauj sev pateikt “nē”, nejūtoties vainīgiem.
  • Ja bērniem netiek ļauts gribēt vairāk (un tas nenozīmē dabūt vairāk), tad viņi iemācās upurēties citu labā un zaudē to mazo bērnu dzirksteli. Un vēl tas palielina vēlmi dumpoties pusaudžu gados.
  • Ja vecāki uz bērna negatīvām emocijām reaģē ar savām negatīvajām emocijām, tad bērni vairs nejūtas droši izrādīt savas emocijas un pamazām pret tām notrulinās. Lai vecāki varētu palīdzēt bērniem tikt galā ar savām jūtām, vispirms pašiem ir jātiek galā ar savām.
  • Kad bērni jūtas vīlušies, dusmīgi vai aizvainoti, pirmām kārtām viņiem nepieciešama SAPRATNE. Un tikai pēc tam mierinājums vai padoms, ja to lūdz. Sapratne veicina bērna spēju apzināties savas izjūtas un ar tām tikt galā.
  • Saskaroties ar kādu zaudējumu, mums dažkārt nepieciešams vienkārši izraudāties. Tāpat arī bērniem, lai samierinātos ar vecāku noteiktajiem ierobežojumiem, ir nepieciešams kārtīgi paniķoties. Ja bērniem līdz 9 gadu vecumam netiek dota iespēja paust negatīvas emocijas, tad šis bērnības posms nebeidzas un turpinās visu mūžu. Pieņemu, ka mēs visi pazīstam kādu pieaugušo, kuru varam asociēt ar šo novērojumu.
  • Bērni mācās izturēties ar cieņu pret citiem cilvēkiem vai lietām nevis jūtoties atbildīgi, bet gan redzot vecākus tā izturamies.
  • Līdz 9 gadu vecumam bērniem nav attīstījies savs ego un viņi nespēj atšķirt “Tu izdarīji slikti” no “Tu esi slikts”. Attiecīgi viņi nespēj arī uzņemties atbildību. Kaunināšana noved tikai un vienīgi pie zema pašvērtējuma, bet uzņemties atbildību, laboties un tikt galā ar sekām bērns iemācās no vecāku parauga. Jebkurā vecumā – ja bērns baidās atzīties, ka ir kļūdījies, piemēram, saplēsis vāzi, tas liecina par zemu pašvērtējumu un bailēm no vecākiem.
  • Cilvēki atšķiras arī pēc intelekta veida – ir 8 intelekta pamattipi, no kuriem katram cilvēkam piemīt atšķirīga kombinācija. Izprotot šos tipus, var bērnam palīdzēt gūt panākumus. Ir svarīgi palīdzēt arī attīstīt tos intelekta veidus, kas ir vājāki, lai bērni saprastu – nav jābūt labākajam, lai tiktu mīlēts.
  • Temperamenti dzīves laikā papildinās un pārveidojas.
  • Ja vecāku un bērnu temperamenti krasi atšķiras, tad vecākiem jācenšas reaģēt atbilstoši bērna temperamentam, citādāk bērns jutīsies nesaprasts.
  • Bērniem ir svarīgi augt vidē, kurā tiek atzīti dažādi viedokļi, lai pusaudžu gados tie neizjustu spiedienu līdzināties vienaudžiem.
  • Meitenēm ir vairāk nepieciešama gādība, bet zēniem paļāvība un uzticēšanās.
  • Pozitīvo audzināšanu ir iespējams uzsākt jebkurā vecumā, pat pusaudžiem, taču tad vēl jo svarīgāk ir vislielāko darbu ieguldīt pirmajos 4 paņēmienos.
  • Izolēšana nav sods, ja vien vecāki to neizmanto kā sodu.
  • Ļaušanās bēdām ir būtiska līdzsvara atgūšanai.
  • Pielāgošanās bērna vēmēm un izdabāšana iegribām ir divas pilnīgi pretējas lietas.
  • Tas, ka bērni drīkst teikt “nē”, nenozīmē, ka vecāki vienmēr piekāpjas. Vecāki uzklausa bērnus un tikai dažkārt, kad bērnam argumentēti ir izdevies vecākus pārliecināt par savu, vecāki var mainīt savas domas. Bērniem vissvarīgākais ir tapt uzklausītiem, jo tas palīdz veidot savu ego. Ego ir nepieciešams, lai bērni tik viegli nepakļautos citu cilvēku spiedienam, jo visvieglāk negatīvam vienaudžu spiedienam pakļaujas tieši tie bērni, kas audzināti būt akli paklausīgi.
  • Bērniem līdz apmēram 9 gadu vecumam nav attīstījusies loģiskā domāšana, tāpēc viņi nespēj atcerēties daudzas loģiskas lietas. Tāpat arī viņi ir jācenšas pasargāt no negatīvas un biedējošas informācijas un rupjiem cilvēkiem
  • Ik pa laikam bērniem ir nepieciešams pretoties vecākiem, lai izjustu savstarpējo sadarbības saikni un atkal ļautos vecāku virsvadībai.
  • Mācoties paļauties uz citiem, bērni pamazām iemācās paļauties uz sevi.
  • Vecākus un bērnus šķir paaudze – kā robežlīnija. Kamēr vecāki ir līdzsvaroti, izprotoši un līdzjūtīgi, viņi atrodas virs šīs līnijas, bet bērni zem, vecāku vadībā. Tiklīdz vecāki zaudē savaldību un sāk klaigāt, viņi nokļūst zem robežlīnijas, bet bērni ir spiesti nevietā uzņemties atbildību. Tāpēc kliegšanas efekts ir tikai šķietams, patiesībā tas tikai veicina bērnu atsvešināšanos.

Pašās grāmatas beigās ir nodaļa, kā šos principus izmantot praksē. Norādīti biežākie klupšanas akmeņi saskarsmē starp mammu un meitu, tēti un meitu, mammu un dēlu, tēti un dēlu, kā arī doti padomi kā nezaudēt saikni ar bērnu pusaudža vecumā.

Share

No Comments

Leave a Comment

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.