“Runā ar mani, māmiņ!”

Runāšana, tāpat kā viss cits bērnu attīstībā, ir ļoti individuāla un jā, jā, atkal jau tā piebilde “nesalīdzināt savu bērnu ar citiem”. Es nudien cenšos nesalīdzināt un nesteidzināt, galvenais, ka redzu attīstību. Cits divgadnieks Ziemassvētkos visus priecē ar dzejoli, cits tikai kautrīgi liek kopā pa 2 vārdiņiem. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka runāšanas apguves ātrums ir saistīts ar zobu šķilšanās laiku, jo runāšanai zobiņus vajag.

Toms uz runāšanu nav ļoti nasks, lai gan ar viņu runāju daudz, no zīdaiņa vecuma komentēju visu, ko darām, stāstu, skaidroju, nosaucu lietas, uz ko viņš norāda utt. Pirmais vārdiņš “tēte” izskanēja apmēram 10 mēnešu vecumā gandrīz reizē ar “atā”, neilgi pēc tam arī “mama”. Lai gan lielākā daļa vārdu šobrīd (2g 3mēn) vēl tiek izrunāti pa savam, vārdu krājums arvien pieaug un šobrīd esmu saskaitījusi apmēram 60 vārdus, ko saprotu. Lai smeltos idejas runu veicinošām rotaļām un izlasītu logopēdes viedokli par runas attīstību, tuvojoties Toma otrajai jubilejai iegādājos Astras Bāras grāmatu “Runā ar mani, māmiņ!” (Zvaigzne ABC, 2016).

Grāmatas autore Astra Bāra ir logopēde ar 50 gadu stāžu un lielu darba pieredzi. Savā praksē logopēde secinājusi, ka vecākiem ir pieejams pārāk maz informācijas par runu un attīstību kopumā veicinošiem vingrinājumiem, rotaļām un mazāžām. Tāpēc tapa šī grāmata, kas ietver arī aprakstus par bērna valodas attīstību no dzimšanas līdz skolas vecumam.

Ja iepriekš par kādu grāmatu esmu teikusi, ka tajā ir par daudz ūdens (informācija atkārtojas, tiek stāstīts riņķī un apkārt), tad šo grāmatu varu uzslavēt – nepilnās 45 lappusēs ir apkopots tik daudz informācijas un tik daudz praktisku vingrinājumu! Autores valoda ir viegli saprotama un lakoniska, kas man ļoti patīk. Vingrinājumus palīdz izprast ilustrācijas.

Daudzi vingrinājumi man iepriekš nebija zināmi – lai gan zināju, ka jāvingrina mēle un lūpas un Tomu aicināju to darīt, tomēr tie nebija tādi konkrēti vingrinājumi kā aprakstīti grāmatā. No kādas citas mammas jau iepriekš biju dzirdējusi, ka logopēdi iesaka bērniem ļaut laizīt šķīvi un ar salmiņu pūst glāzē burbuļus – darbības, par kurām mēs vecāki parasti nepavisam neesam sajūsmā!

Arī par pirkstu masāžām jāsaka, ka iepriekš zināju tikai, ka un kāpēc jāmasē un jātrenē pirkstiņi, bet ļoti maz no grāmatā iekļautajiem pirkstiņu vingrinājumiem, pantiņiem. Par sejas masāžām nezināju neko.

Spēles gan man nebija jaunums, jo lielāko daļu no minētajām, manuprāt, bērni atklāj un izdomā paši. Taču noderīgi ir uzzināt, ko katra spēlēšanās attīsta.

Vadoties pēc šīs grāmatas varu secināt, ka būtu labi aktīvāk veidot teikumus no diviem un trim vārdiņiem (kaut vai savā izrunā – to nav jālabo, bet pašiem jāatkārto pareizi), taču vārdu krājums šobrīd ir pietiekams. Pamazām Toms sāk izprast un apgūt arī vietniekvārdus (mans, es, tu). Mums biežāk jālasa viņam priekšā pasakas un jācenšas pierunāt uz kādu no masāžām, jāmācās pirkstiņspēles (man pašai grūtākais ir atcerēties tos pantiņus, laikam tāpēc arī pirkstiņspēles esam nedaudz atstājuši novārtā). Citiem vecākiem es ieteiktu šo grāmatu iegādāties jau ātrāk, lai bērns pie pirkstu un sejas masāžām pierod, jo, ja divgadniekam sejas masāža ir jaunums, tad uh… tas nebūs viegls uzdevums! 😉

Share

No Comments

Leave a Comment

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.