Latgale

Par mums nudien nevar teikt, ka, pa pasauli dzenoties, neesam Latviju apceļojuši, bet Latgale ir tā Latvijas daļa, ko mums – zemgalietei un kurzemniekam – vismaz kopā vēl nebija sanācis apskatīt. Es Latgalē ar vecākiem biju pirms gadiem 20, vīrs vēl senāk bērnībā…

Mums bija trīs dienas laika un šoreiz koncepts mazliet atšķirīgs – pirmajā dienā nokļūt līdz kempingam pie Rāznas ezera, otrā dienā izbraukt līkumu pa Latgali un atgriezties turpat uz vēl vienu nakti. Trešajā dienā tad pēc situācijas – pavadīt pusi dienas pirms mājupceļa laiskojoties kempingā pie ezera vai vēl kaut ko apskatīt. Jāsaka, ka šādā īsā ceļojumā tāda pieeja atmaksājas laika ziņā, jo katra izkrāmēšanās no mašīnas un telts uzbūvēšana (un otrādi) aizņem pārāk daudz laika, lai to darītu divreiz dienā. Vēl viena atšķirība no citiem ceļojumiem, bet arī veiksmīgs variants – nakšņot kempingā kopā ar draugiem un dažus apskates objektus apmeklēt kopā, bet visu pārējo, kur domas un vēlmes atšķiras, izbraukāt katram atsevišķi.

/day 1

Jūs protat izbraukt laikā? Tajā sevis ieplānotajā un sarēķinātajā laikā? Mēs to joprojām mācāmies. Ja tā godīgi, tad izbraukšana tikai ar vienas stundas kavēšanos jau priekš mums ir labs rezultāts. Un vislabāk mums strādā variants iepriekšējā vakarā aizbraukt vēlamajā virzienā līdz radiem vai vasarnīcai, jo tad nākamajā rītā vairs nav jākrāmē mantas, jāmeklē aizmirstās lietas, par kurām atceramies, ejot ārā pa durvīm. Turklāt tā mēs samazinām nākošās dienas kilometrāžu – jo mazāki bērni, jo tas ir svarīgāk.

Kartē kā sākuma punktu esmu atzīmējusi pirmo apskates objektu – Līvānu pārceltuvi. Sākumā pārceltuve nemaz nebija mūsu plānos, bet, kad apstājāmies Jēkabpilī izkustēties un apēst saldējumus, izdomājām, ka varētu līdz Līvāniem braukt pa Daugavas otru pusi un tad pārcelties pāri ar plostu. Mums likās, ka tas varētu būt interesanti Tomam, kuram ir pienācis vecums, kad pa ceļam NAV interesanti un “nevaru sagaidīt, kad būsim galā” un arī cena plostam ir gana maza, lai nebūtu jādomā divreiz.

 

Pašos Līvānos daudz neuzkavējāmies, bet apskatījām vienu no Līvānu tematiskajiem soliņiem – deputātu soliņu. Nu nezinu, vai tik grūts tas viņu darbs ir, kā to mālē, varbūt tas drīzāk kā uz masāžas paklājiņa pasēdēt – sākumā baigi durās, bet pēc tam tīrā bauda! 😁

Nākamā apstāšanās – Preiļu muižas staļļa drupas un parks, kur āra terasē “Pampūkas” baudījām izcili garšīgas sāļās un saldās pankūkas. Tā vispār ir tāda smuka vieta ar bērnu rotaļu laukumu un peldvietu. Parkā atrodas arī muižas ēka, kas šobrīd tiek atjaunota.

Pēc parka izstaigāšanas bija laiks doties tālāk līdz Rāznas ezeram, kur līdz ar tumsu iekārtojāmies kempingā.

/day 2

Otrās dienas rītā kempingā uz vietas aizkavējāmies mazliet ilgāk kā plānots, bet beigu beigās labi, ka tā, jo, atšķirībā no nākamās dienas, rīts bija karsts un saulains un bērni paspēja izdauzīties ar ūdens pistolēm. Līdz ar to ieplānotajā izbraucienā pa Latgali devāmies tikai priekšpusdienā. Lai divreiz nebrauktu pa vienu un to pašu ceļu, saplānojām maršrutu pa apli…

Nevienā brīdī mums nebija pašmērķis staigāt pa baznīcām, bet vismaz no ārpuses apskatīt Aglonas baziliku, esot Latgalē, ir gandrīz obligāti. Tieši tā arī sanāca – abi mazie pa ceļam aizmiga un slaveno baziliku apskatījām no vārtrūmes.

Tālāk devāmies uz Kristus Karaļa kalnu. Par šo vietu uzzinājām tās dienas rītā, kad to ieteica kempinga kaimiņi. Tas ir koka skulptūru parks, vairāk ar reliģisku ievirzi, bet, manuprāt, to nevajag tā uztvert. Reliģiskie mākslas darbi ir gaumes jautājums, bet saliņa ar koka dzīvniekiem un skanošo tiltu mums ļoti patika. Domāju, ka “laicīgā” parka daļa patiktu visiem bērniem, tā ka, ja esat tuvumā – iebrauciet!

 

Nākošais pieturpunkts – leģendām apvītais Velnezers. Vispirms gan pabraucām garām Velnezeram un mazliet nomaļākā stāvvietā uzvārījām Magnusam dārzenīšus, kā arī paši uzēdām līdzpaņemtās tostermaizes. Tā kā tālāk mūsu ceļš vedīs tuvāk robežai un Aglonā nemeklējām iespēju paēst pusdienas (arī tur gan nekādu baigo opciju nav), tad, šo maršrutu izvēloties, noteikti ir jāsagatavo pusdienas līdzi. Latgale diezgan jūtami atšķiras ar to, ka šeit nav tādas iespējas: “Sagribējās kafiju – piestāsim pa ceļam Cirklā vai Viršos!”. Un ar ēstuvēm ārpus lielajām pilsētām arī ir pašvaki – par to ir jāpadomā iepriekš, lai nepaliktu ar tukšiem vēderiem, jo, ja paši vēl kaut kā iztiktu, tad bērns ar tukšu vēderu diez vai būs labs sabiedrotais.

Bet tātad Velnezers. Leģendas paliek leģendas, bet fakti ir tādi, ka Velnezera ūdens ir toksisks, jo satur daudz dzīvsudraba sāļu un metāna gāzi, ap ezeru ir augsts elektromagnētiskais lauks un rīkstnieki uzskata, ka tur ir daudz negatīvās enerģijas. Putni ezera tuvumā neuzturas, zaļo augu, dzīvnieku un kukaiņu ezerā ir netipiski maz… Katru gadu ezerā uzziedot tieši viena ūdensroze. Vai mums tur radās kādas sliktas sajūtas? Laikam, ka nē. Bet tur patiešām valda dīvains klusums.

Dagda vienkārši ir pa ceļam. Skvēriņā pie Domes izklāju palagu, kur izkustēties Magnusam, kamēr Toms ar tēti aiziet nopirkt saldējumus. Maza, garāmbraucēju acīm jauka pilsētiņa. Mūsu gadījumā bērniem vajadzēja pauzi no ceļa un to šeit atradām.

Vecslabada ir maza pilsētiņa starp trim ezeriem. Klusa. Neredzējām nevienu cilvēku. Lai cik skumji tas arī nebūtu – ar nesen renovētu un drīz pēc tam slēgtu skolu. Slēgtās skolas stadions viss vienos atkritumos… Tādās pavisam mazās, pustukšās pilsētiņās it kā nekā tāda nav, bet kaut kāds savdabīgs šarms un cita noskaņa tur ir. Ja gadās būt, tad uzkāpiet kalniņā pilsētas centrā, no kura var redzēt visus trīs ezerus. Tik nenobīstieties – lai uzkāptu kalnā, ir sajūta, ka taka ved caur svešu pagalmu, bet tur tiešām ir paredzēts iet.

Pasiene – tā ir pierobeža, tālākais punkts pirms Krievijas. Labs iemesls aizbraukt līdz Pasienei ir Pasienes Svētā Dominika Romas katoļu baznīca, kas savā krāšņumā daudz neatpaliek no Aglonas bazilikas. Mēs iekšā neiegājām, bet vispār šis nu būtu tas Dievnams, kura krāšņo poļu baroka interjeru ar gleznojumiem un kokgriezumiem vajadzētu apskatīties.

Turpinot ceļu uz augšu, pie Zilupes un Terehovas pēkšņi nokļūsti rosībā un satiksmē uz svaiga lielceļa. Ļoti liels kontrasts ar netālu esošajām lauku pilsētiņām.

Tuvojas vakars un saprotam, ka vienīgais, ko varam paspēt Ludzā, ir paēst vakariņas. Pa ceļam googlē meklēju kafejnīcas Ludzā, kas trešdienas vakarā ir atvērtas. Daudz tādu nav. Piestājam “restorānā”, kas apkalpo viesnīcu. Cenas sālītas, īpaši tāpēc, ka pavārs jau prom un viņi par to pašu cenu piedāvā uzsildīt pavāra atstātās karbonādes. Nē, paldies. Mēģinājums Nr.2 citā kafejnīcā diemžēl ir 10 minūtes par vēlu. Kāds vietējais iesaka vai nu īstu restorānu, ko mums negribas, vai picēriju, ko mums arī īsti negribas. Beigu beigās sazvanām “Ausmeņa kebabu” Rēzeknē, lai pārliecinātos, ka viņi vēl strādā, un braucam uz vakariņām turp. Nesaņemos uz viņu oriģinālo baklažānu kebabu, bet viss, izņemot karija mērci, ir ļoti garšīgs (ja neņem vērā to, ka uz šķīvja bija paprika, kurai pēc oficiantu teiktā tur nevajadzēja būt). Pa ceļam uz kempingu nofotografējam naktī izgaismoto ‘Zeimuļi”. Ludza gan diemžēl paliks citai reizei, tur mums vēl ir ko redzēt!

/day 3

Trešās dienas rīts ir vējains, Rāznas ezers atgādina īsti rudenīgu jūru. Paēdam brokastis, novācam teltis un braucam apskatīt Rēzekni. Sākam ar to pašu Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru “Zeimuļs”. Ēka ir gana interesanta, lai mēs nepakautrētos ar liftiem izbraukāt katru stāvu un izpētīt, ko radošo pakalpojumu centrs piedāvā. Iespaids par iespējām bērniem un jauniešiem paliek ļoti labs – tik daudz dažādu ārpusskolas aktivitāšu vienkopus! Piemēra pēc, mēs uzkavējāmies spēļu istabā, kur Toms izmēģināja dažādus galda sporta veidus – novusu, galda futbolu un citus.  Man gribas mudināt arī jūs droši doties iekšā ne tikai šajā, bet arī citās jaunajās daudzfunkciju ēkās un izpētīt visu, ko tās piedāvā!

Turpat blakus ir Rēzeknes pilskalns. Skaista vieta ar drupām, kur fotografēties un no augšas apskatīt pilsētu.

 

Tā kā “Zeimuļī” un pilskalnā pavadījām ļoti daudz laika, tad sākām domāt par pusdienām. Un nolēmām, ka izmantosim to, ka esam Rēzeknē, un vēlreiz dosimies uz Ausmeņa kebabu. Ja jau tā, tad tagad gan izlēmu nogaršot slaveno firmas baklažānu kebabu. Un atkal man jāiemet akmens Ausmeņa dārziņā, jo, kā jau vienmēr, pirms pasūtīšanas pajautāju, vai šajā ēdienā nebūs paprika, uz ko man atbildēja noliedzoši. Un patiešām salātos paprikas nebija, bet cepto dārzeņu maisījumā bija gan! Pat ne dēļ paprikas, bet jāsaka, ka vistas kebabs viennozīmīgi bija garšīgāks par baklažānu versiju – jā, interesanti nogaršot ko savādāku, bet otrreiz noteikti šo ēdienu neizvēlētos.

Pirms gara mājupceļa vienmēr ir vērts atvēlēt kādu pusstundu rotaļu laukumam, tāpēc devāmies pastaigā uz Rēzeknes Kultūras un atpūtas parku. Šis parks ir rotaļu laukumu paradīze daudzveidības ziņā! Noteikti aizvediet bērnus uz šo milzu rotaļu laukumu – viņi to novērtēs! Un pa ceļam labāk gulēs. 🙂

Mājupceļā vēl nobraucām gar Latgales vēstniecību GORS, bet ar to arī mūsu Latgales ceļojums šoreiz bija galā. Pieminēšu vien, ka mēs būtu gribējuši vēl mājupceļā uzkāpt Teiču rezervāta skatu tornī un iepriekšējā dienā pa ceļam bija vēl vismaz viens skatu tornis, kurā mēs labprāt būtu uzkāpuši citā situācijā. Bet šoreiz vienmēr vismaz viens no abiem bērniem gulēja, ergosomu biju aizmirsusi mājās, līdz ar to kāpšana skatu torņos mums izpalika. Citreiz. 🙂

Share

No Comments

Leave a Comment

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.