Jau esmu teikusi, ka, manuprāt, bērnus ar sportu ir jāsāk iepazīstināt jau no mazotnes, jo sportam ir ļoti ciešs sakars ar kvalitatīvu un veselīgu brīvā laika pavadīšanu. Tāpēc arī nolēmām aiziet paskatīties “dzīvajā” kā Dinamo Rīga plēšas savā laukumā.
Mēs devāmies uz hokeja spēli Arēnā Rīga, tāpēc par nosalšanu, atšķirībā no citām hallēm, nebija jāsatraucas. Taču par troksni gan. Un daudz svešiem cilvēkiem. Un nosēdēšanu veselus trīs periodus…
Lai lielais troksnis pārāk neskādētu mazajām ausīm, nolēmām iegādāties speciālās skaņu izolējošās aizsargaustiņas bērniem. Domāts jau labi, taču mūsu puika nav skops un labprāt (gana uzstājīgi) savas aizsargaustiņas piedāvāja pārmaiņus mammai un tētim. 🙂 Tā nu mēs arī visi pēc kārtas ar viņām skatījāmies hokeju! 😀 Protams, ka skaļākajos brīžos austiņas tika bērnam, bet kopumā jāsaka, ka vecuma posmā, kad ar visu gribas dalīties, arī vecāki nepaliks bezšā.
Pirmo periodu nosēdējām diezgan veiksmīgi – ar dīdīšanos vecākiem klēpjos, bet izdevās. Pārtraukumā maza pastaiga. Otro periodu izturējām līdz pusei un tad bija jādodas pastaigāties pa foajē (cik gan liela bija sajūsma par iespēju tikt izstaigāties tādā plašumā!). 🙂 Tā arī atlikušo otrā perioda pusi pavadījām gaitenī un uz trešo gājām atpakaļ. Trešajā periodā mūs izglāba “kaimiņi” – aizmugurē sēdoša jauniešu kompānija, ar kuriem Toms labprāt sadraudzējās. Bez viņiem šķiet mēs būtu arī pēdējo periodu pavadījuši staigājot pa gaiteni! 😀
Tā kā tas bija pirmais nopietnais hokejs klātienē arī mums pašiem, tad jāsaka, ka uztvert spēli ir krietni grūtāk kā TV, īpaši jau kopā ar aktīvu mazuli. Patiesībā no spēles redzējām visai maz. Lai arī šāds pasākums nav gluži neiespējamā misija, tomēr salīdzinot ar sporta pasākumiem brīvā dabā, ir daudz grūtāks dēļ ierobežotajām kustību iespējām.
No Comments