Grāmata “Bērnu audzināšana franču gaumē”

Pamelas Drakermenas grāmata “Bērnu audzināšana franču gaumē” ir uz Parīzi pārcēlušās amerikāņu žurnālistes mēģinājums izprast franču un amerikāņu bērnu audzināšanas principu atšķirības. Šī nav klasiska padomu grāmata jaunajiem vecākiem, jo tās pamatā ir reāls žurnālistes dzīves posms.

Lasot priecājos, ka Latvijā kopējais “bērnu audzināšanas noskaņojums” ir kaut kur pa vidu starp francūžiem un amerikāņiem – divām pilnīgi atšķirīgām galējībām. Taču tas nenozīmē, ka grāmatā neatrastos vairāki labi bērnu audzināšanas padomi. Gluži pretēji – tā kā arī mūsu ausis amerikāņu viedoklis sasniedz vieglāk nekā franču (valodas barjeras dēļ), tad reizēm dažos jautājumos sākam no amerikāņiem iespaidoties. Reizēm iespaidojamies uz labo pusi (apgāžot dažus novecojušus padomju laika priekšstatus), bet reizēm, pārņemot, mūsuprāt, modernus, bet patiesībā vienkārši amerikāniskus bērnu audzināšanas principus, nokļūstam otrā galējībā, kur bērni un pieaugušie neprot veidot cieņpilnu līdzāspastāvēšanu un sadarbību (visatļautības problēma).

Cittautiešus visbiežāk izbrīna franču bērnu paklausība, pieklājība un spēja pagaidīt (piemēram, restorānā ēdienu), īpaši tāpēc, ka šie paši paklausīgie bērni nebūt nav bikli vai vecāku autoritātes iebaidīti. Francūži lieliski apzinās, ka ir jābūt stingrām robežām jautājumos, kas attiecas uz drošību un pieklājību, un šīs robežas viņi dēvē par “rāmi”. Taču “rāmja” iekšpusē valda brīvība. Patiesību sakot, man šķiet, ka līdzīgu audzināšanas modeli ievēro arī daudzas latviešu ģimenes, tikai mums visi šie principi un ieradumi nav tik vienoti un visai sabiedrībai pašsaprotami kā tas ir Francijā.

Protams, starp franču paradumiem ir gana daudz arī tādu, ko es nevaru un nemaz negrasos pieņemt. Kā jau minēju, franču un amerikāņu pieejas bērnu audzināšanai redzu  kā divas galējības un, manuprāt, nav labi pārmēru iespaidoties ne no vienas no tām. Katrai ģimenei ir savs vispiemērotākais dzīves modelis atkarībā no ģimenes locekļu raksturiem, darba grafika, ienākumu līmeņa, dzīvesvietas un daudziem citiem faktoriem. “Bērnu audzināšana franču gaumē” ir grāmata, kas lieliski parāda, kuros jautājumos mēs katrs esam pārāk ieciklējušies uz vienu konkrētu viedokli, turklāt dod arī pretējo viedokli, lai būtu vieglāk atrast savu īsto pieeju.

Taču pats galvenais princips, kas, manuprāt, ir šīs grāmatas pamatā, ir cienīt bērnu, lai arī bērns iemācītos cienīt pieaugušos.

Nobeigumā citāts no grāmatas: “Frančiem ir gūzma pretrunīgu principu un tikai daži strikti noteikumi. Dažkārt bērnā ir rūpīgi jāieklausās. Taču dažreiz viņš vienkārši ir jāuzliek uz svariem. Ir gan jānosaka robežas, gan jāvēro bērns un jāveido līdzdalība, pēc tam pielāgojoties situācijai.”