Pēdējā laikā sociālajos tīklos virmo diskusijas par to, cik patiesas ir māmiņas Instagram un citu sociālo tīklu, blogu vidē – vieni alkst redzēt vairāk bilžu, kas liecina – ir grūti,- citi pastāv uz to, ka dzīvē ir jākoncentrējas uz skaisto.
Man šīs pārdomas melnraksta veidā tapa pirms vairāk kā 2 mēnešiem, taču tagadējo diskusiju fonā šķiet vēl aktuālākas, tāpēc nolēmu tās noformēt līdz galam…
Lai arī esam tikai otrā gadiņa pusē, prātoju, cik reti runājam par šī – par pašu grūtāko bērna vecumu dēvētā – posma pozitīvajām lietām, jo tādu ir daudz! Ļoti! Līdzīgi kā neviena temperamenta iezīme nav viennozīmīgi vērtējama kā pozitīva vai negatīva visās situācijās, tāpat arī uz lielāko daļu bērna aktivitātēm var (un vajag) paskatīties dažādi.
Sākumā rakstu vēlējos nosaukt “Es sajūsminos par…”, jo, lai gan es nevaru oponēt, ka vecums pēc 1 gada nebūtu grūts vecākiem, katru dienu ir lietas, notikumi un izdarības, kas liek sajūsmināties, lepoties un brīnīties.
Jā, vismaz reizi dienā kaut kas tiek izliets (vannas lejkanniņā atlikušais ūdens, kaķa ūdens trauciņš, krūzīte), taču bērns pats lieliski prot visu saslaucīt! Viņš zina, kur paņemt grīdas lupatu vai salvetes, un priecājas par iespēju kaut ko uzslaucīt. 🙂
Viņš grib mazgāt traukus. Ilgi? Slapji (abi mēs un viss apkārt izlietnei)? Jā, bet vai tad nav forši, ka kāds tiešām labprātīgi vēlas nomazgāt traukus? Protams, tas ir darbiņš, kurā jāiesaistās mums abiem – sauksim to par kvalitatīvi kopā pavadītu laiku.
Vismaz reizi dienā tiek pieprasīts ar putekļsūcēju izsūkt grīdu. Kāpēc gan ne? Vismaz ir tīra māja. Tā kā tas dažreiz tiek prasīts pirms miedziņa, tad varbūt tā ir vēlme pēc “baltā trokšņa”?
Slota… Nu jau esam iegādājušies bērnu izmēra slotu, jo ar lielo itin viegli var visu apgāzt un mamma dabūt pa pieri. 😀 Nevaru iedomāties bērnam aizliegt veikt mājas darbus šajā vecumā, lai vēlāk to nožēlotu.
Vēl nesen bieži vien bija grūti saprast, ko tieši mazais vēlas darīt. Taču tagad, kad gribas šūpoties, viņš pats atnes šūpoles, parāda, kur jāuzkarina, un pēcāk noliek vietā. Lieliski, ka viņš jau tik skaidri prot parādīt savas vēlmes! Drīz jau vairs nebūs jārāda, mācēs pateikt. 🙂
Patiesību sakot, katru dienu aizvien vairāk darbiņus bērniņš vēlas paveikt pats vai palīdzēt vecākiem viņu darbos. Un arī šo to izlemt pats. Arvien labāk izdodas saģērbties, paēst, iet un skriet…
Var jau pukoties par izlietu ūdeni, nomestu slotu vai istabas vidū atstātu putekļsūcēju (tas vienkārši ir pārāk smags, lai pats noliktu vietā), bet var arī priecāties un uzslavēt mazo cilvēku par palīdzēšanu mājas darbos. Tas nekas, ka vēlāk ir jāpārslauka. Viņš mācās! 😉
Nobeigumā vēlos jums pastāstīt pasaku par to, cik patiesībā maz mēs zinām, ja ticam tikai tam, ko paši redzam…
Divi eņģeļi- ceļinieki palūdza naktsmājas kādā bagātā ģimenē. Ģimene nebija viesmīlīga un negribēja ceļiniekus izguldināt viesistabā- tiem tika atvēlēta guļvieta aukstā pagrabā. Iekārtojoties uz guļu, vecākais eņģelis ieraudzīja sienā caurumu un aizmūrēja to. Kad jaunākais eņģelis to ieraudzīja, viņš pajautāja- kāpēc? Vecākais atbildēja:”Lietas nav tādas, kā izskatās.”
Nākamajā naktī eņģeļi ieradās nakšņot ļoti nabadzīgā, bet viesmīlīgā ģimenē. Nabadzīgie laudis padalījās ar eņģeļiem ar savu pieticīgo ēdienu un atvēlēja gulēšanai savu gultu, lai ceļinieki varētu labi izgulēties. No rīta pamozdamies, eņģeļi atrada sievu un vīru raudam. Viņiem naktī bija nomirusi vienīgā govs. Jaunākais eņģelis atkal prasīja vecākajam: “Kā kaut kas tāds varēja notikt? Pirmajam vīram bija viss, un Tu viņam palīdzēji. Otrajai ģimenei nebija gandrīz nekā, bet viņi bija gatavi dalīties ar to mazumu, kas tiem bija, bet tu ļāvi, lai viņiem nomirst vienīgā govs. Kāpēc?”
“Lietas nav tādas, kā izskatās,” atbildēja vecākais eņģelis. “Kad mēs bijām pagrabā, es sapratu, ka aiz cauruma sienā ir apslēpts zelts, bet saimnieks par to vēl neko nezināja. Viņš bija rupjš un negribēja darīt labu. Es salaboju sienu, lai viņš neatrastu šo apslēpto mantu. Kad nākošajā naktī mēs nakšņojām nabadzīgajā ģimenē, ieradās nāves eņģelis, lai paņemtu saimnieka sievu. Es tam sievas vietā atdevu govi. Lietas nav tādas kā izskatās. Mēs nekad nezinām visu.”
Tev jārod sevī pārliecība, ka viss, kas notiek, notiek Tev par labu. Bet to var apjaust tikai ar laiku…
Vakardiena ir vēsture, rītdiena- noslēpums. Bet šodiena…
Dzīve ir brīnums un katra mirkļa burvība nav atkārtojama.
[…] Smieties vai raudāt, priecāties vai dusmoties – izvēlamies mēs paši! […]