Nedēļu pirms Lieldienām (marta vidū) devāmies brīvdienu ceļojumā ar Tallink prāmi MS Isabelle. Kompānijā 4 pieaugušie un 1 pusotrgadnieks – šādā skaitā satilpstam vienā kajītē, jo mazajam vieta kajītē un ceļojums ir pilnībā par brīvu. Tāpat bez maksas ir arī bērnu ceļojumu gultiņa (tā ir mazāka izmēra nekā standarta ceļojumu gultiņas – vismaz mūsējā kajītē starp gultām visticamāk neietilptu). Vēl mums kajītē jāietilpina Toma rati (šeit nedaudz nožēlojam, ka vēl neesam izvēlējušies un iegādājušies vieglus saliekamos ratus). Divi no mūsu kompānijas ceļo ar velosipēdiem, tāpēc šoreiz stāstīšu 2 atšķirīgas Stokholmas apskates iespējas – ar bērnu un ar velosipēdiem.
Bet sākšu no sākuma. Nu protams, laika prognoze, koferis, kurš lielākoties piepildīts ar pārtiku un tikai nedaudz ar drēbēm, pamperi, miega zaķis… Ak jā, arī pases, par kurām laimīgā kārtā atceramies 5 minūtes pēc izbraukšanas uz ostu. Hu, labi, ka ne vēlāk! (Tas jau nekas, ka mājās māsa vēl pajautāja, cik garš ir Toma pases derīguma termiņš? Es mierīgi atbildēju – 2 gadi. Viņa taču nepajautāja, vai pases ieliku… :D) Ceļā uz ostu mazajam nesanāk pagulēt. Jācer, ka vismaz īsa diendusiņa izdosies uz prāmja. Autostāvvieta, reģistrēšanās ceļojumam un uzkāpšana uz klāja. Velosipēdistiem reģistrēšanās un uzbraukšana kopā ar citiem transporta līdzekļiem. Kajīte tajā pašā stāvā, kur iekāpšana un izkāpšana. Komplektācijā ar ratiem tas ir labi un ērti.Ko jūs darāt, kad esat iekārtojušies kajītē? Arī, tāpat kā mēs, beidzot paēdat pusdienas, jo mājās, gatavojoties ceļam, tam nav bijis laika? 🙂 Kad prāmis ir izkustējis, tradicionālā loterijas biļešu iegāde un veikals, kur mūsu sirdis atmaigst pret mīkstajām rotaļlietām un ļaujam Tomam izvēlēties klasiski smuku lācīti. Izstaigājam kuģi. Bērna prieks ir staigāt pa trepēm – augšā, lejā, augšā, lejā… Bērnu rotaļu laukumā jūtamies vēl pārāk mazi, bet īsu brīdi Toms pabraukājas ar auto-velo braucamrīku. Dažus gadus lielāki bērni dauzās un loģiski, ka viņi vēl nespēj novērtēt citu bērnu spējas, tāpēc pusotrgadniekam atrasties spēļu istabā nav pārāk droši. Pēc atrakcijām nāk miedziņš un Toms rāda uz ratiem, taču viņš vēl nezina, ka ārā pastaigāties, lai labi aizmigtu, nav kur iziet. Tā nu staigājam (gan ar ratiem, gan bez) pa gaiteni, bet ak vai – te kāds iet garām, te atveras kādas kajītes durvis, te troksnis, te suns un šis un tas un vispār pilnīgi cita neredzēta vide. Eh, labi, gulēsim tad cerams mierīgāk pa nakti.
Vakarā visa kompānija dodamies paskatīties šovu un piedalīties izlozē. Tomam šovs patīk – viņš aktīvi, mums rokās atrazdamies, dzied un dejo līdzi, vēlāk rokās arī aizmieg. Izlozē neveicas, bet šovs pēc izlozes ar vingrotāju pāri ir ļoti labs.
No rīta esam jau iepriekš rezervējuši brokastis – nezinu, kā uz vietas, bet iepriekšpārdošanā rezervācija notiek visai kajītei kopā un attiecīgi Tomam atkal par brīvu. Plāns ir kārtīgi paēst (1 personai brokastis maksā 10,50eur), lai pilsētā nebūtu jātērē laiks un nauda pusdienām (līdzi ņemsim maizītes un augļus). Brokastis līdzīgas kā viesnīcā. Ir bērnu krēsliņi un gana liela izvēle ar pusotrgadniekam piemērotiem ēdieniem (olu kultenis, putra, siers, dārzeņi, augļi, bezpiedevu jogurts, piens).
MS Isabelle piestāj Stokholmā un mūsu kompānijas ceļi sadalās. Mēs ar vīru sēdinām Tomu ratos un ar nelielu līkumu cauri pilsētas tuvākajai daļai dodamies uz Astrīdas Lindgrēnas muzeju (Junibacken), kas atrodas uz pirmās salas (Djurgarden) blakus citiem muzejiem.
Tilts uz Skeppsholmen
Mazais ir sajūsmā par iespēju doties laukā. Jau visu rītu, skatoties pa kajītes logu, viņš savā valodā prasīja, kad iesim. Kad esam tikuši gandrīz līdz tiltam uz muzeju salu, Toms aizmieg un saprotam, ka prātīgāk būtu mūsu dienas programmu apgriezt otrādi.Pastaigājoties gar kuģīšu piestātni un vērojot aktīvos Stokholmas skrējējus dodamies uz Modernās mākslas un arhitektūras muzeju (Moderna museet) uz nākošās saliņas (Skeppsholmen).
Modernās mākslas muzeja ārpusē
Modernās mākslas muzejs
Modernās mākslas muzejs
Modernās mākslas muzejs
Šajā muzejā nav ieejas maksas, tāpēc to noteikti ir vērts apskatīt. Protams, māksla ir māksla un ne jau viss mumš šķiet skaists un apskates vērts, bet muzejs ir liels un katrs tur atradīs ko sev interesantu. Mēs šim muzejam atvēlam 1 stundu, tāpēc to izstaigājam diezgan ātrā solī, bet arī tā daļu nemaz neapskatām.
Kā jau visos muzejos Skandināvijā, arī šeit ir neliels veikaliņš ar Skandināvu dizaina priekšmetiem – zīmuļi, rotaļlietas, trauki un visvisādi citādi sīkumi. Toms noguļ gan visu Modernās mākslas muzeja apskati, gan atpakaļceļu līdz Lindgrēnas muzejam. Piesēžam ārpus muzeja apēst kādu līdzpaņemto maizīti un atļaut mazajam atmosties.
Astrīdas Lindgrēnas muzeja (Junibacken) ārpusē
Astrīdas Lindgrēnas muzejs (Junibacken) nav lēts, taču noteikti ir samaksātās naudas vērts (bērniem līdz 2 gadu vecumam ieeja bez maksas). Mūs visus 3 sajūsmināja pasaku vilciens – tas ir vilciens cauri un pāri kustīgiem Astrīdas Lindgrēnas pasaku maketiem. Katrai ģimenei ir savs vagoniņš un var izvēlēties zviedru vai angļu ieraksta valodu. Karlsons, Ronja, brāļi Lauvassirdis, Emīls un citi varoņi atsauc atmiņā bērnībā lasītus stāstus.
Astrīdas Lindgrēnas muzejs (Junibacken) – ceļojums pasaku vilcienā
Astrīdas Lindgrēnas muzejs (Junibacken) – ceļojums pasaku vilcienā
Lielos sajūsmina rūpīgie maketi un animācija, bet mazais priecājas par pīlēm, zirdziņiem, gaismas un skaņas efektiem. Es pati noteikti labprāt brauktu pasaku vilcienā vēl vismaz pāris reizes. 🙂 Pēc ceļojuma apskatām detalizēti iekārtoto Pepijas māju un dažnedažādās rotaļu atrakcijas – slidkalniņus, spēļu mājiņas, kokus, kam bērni noņem un piekarina atpakaļ augļus… Viens slidkalniņš ir atbilstošs arī Toma vecumam, bet uz pārējām atrakcijām gribētos aizbraukt pēc kādiem 2 gadiem. Bet arī mazākajiem ir savs rotaļu laukums – liels “šķīvis” ar lieliem mīkstiem klučiem, ko būvēt un gāzt. Vēl muzejā ir arī teātris, kas arī mums palika uz nākošo reizi. Arī šeit ir bērniem paredzētu dizaina lietu, rotaļlietu un grāmatu veikaliņš, kā arī kafejnīca. Nesteidzoties un kārtīgi ļaujot izspēlēties mazajam esam šeit pavadījuši apmēram stundu.
Tā kā šoreiz no un uz prāmi dodamies ar kājām, kas no Lindgrēnas muzeja prasa apmēram 40 minūtes laika, un vēl vēlamies ieiet pārtikas veikalā, tad ar to arī šoreiz pilsētas un muzeju apskate iet uz beigām. Atpakaļ dodamies caur parku.
Metro stacija Stokholmā
Metro stacija Stokholmā
Kamēr mēs 3 esam pabijuši 2 muzejos, mūsu ceļabiedri ar velosipēdiem ir paspējuši redzēt krietni vien vairāk kā parastie Tallink kruīza ceļotāji. Pirmais viņu plānā bija skaistās kalnos izcirstās metro stacijas ar gleznojumiem un grafiti, pati dziļākā metro stacija un, protams, visslavenākā Stokholmas metro stacija ar sarkanas krāsas sienām. Man gan jūs jāapbēdina – tik sarkana kā google atrodamajās bildēs šī metro stacija nav, tas ir bilžu pēcapstrādes efekts, taču tā un citas stacijas noteikti ir vienas no Stokholmas apskates vērtajiem objektiem.
Sarkanā Stokholmas metro stacija
Pēcāk velosipēdisti izmantoja savas priekšrocības izbraukt pa iepriekšējos ceļojumos neapskatīto pilsētas daļu otrpus Vecpilsētai, tostarp pa skatu taku, no kuras paveras skats uz karaļa pili un veco rātsnamu. Kā pēdējo savā maršutā arī mūsu ceļabiedri iekļāva Modernās mākslas un arhitektūras muzeju.
Kopumā velo ekskursija cauri Stokholmai noteikti ir interesanta un neparasta – to mēs varam ieteikt cilvēkiem, kas jau Stokholmā ir bijuši, sevi interesējošos muzejus apmeklējuši, izstaigājuši vecpilsētu, bet pats galvenais – kas draudzējas ar velosipēdu ikdienā. 🙂 Jo pat jauniešiem, kas velosipēdu kā pārvietošanās līdzekli izmanto regulāri, mīšanās pa kalnaino pilsētu nemaz nešķita tik viegla.
Atpakaļceļš ne ar ko īpaši neatšķiras no turpceļa. Esam nogurušāki. Atkal jau loterija, kurā mums neveicas laimēt vēl vienu ceļojumu. Šovs drusciņ švakāks kā iepriekšējā vakarā. Dodoties no šova uz kajīti iesprūstam liftā – pēkšņi vairs neveras vaļā durvis. Ļoti nobīties pat nepaspējam (un es instinktīvi neļauju sev nobīties, lai nenobītos arī Toms), jo operatore mums iesaka mēģināt braukt uz citiem stāviem līdz pēc apmēram 5 minūtēm vienā stāvā lifta durvis atkal atveras. Bet uz kajīti tālāk gan dodamies pa kāpnēm ar visiem ratiem, liftus izmantot kaut kā vairs negribas.
No rīta iebraucam Rīgā. Toms rāda uz ratiem un ārā pa logu un ir laimīgs, kad nokāpjam no kuģa. Lai gan it kā atrašanās uz prāmja nemaz nav tik ilga, šaurā kajīte laikam liek mazajam cilvēkam vēlēties iziet ārā, svaigā gaisā pastaigāties. Tieši pie nokāpšanas Rīgā varam priecāties, ka mūsu kajīte ir tajā pašā stāvā, kur izeja, turklāt ar logu uz ostas pusi – tas nozīmē, ka nemaz necenšamies uzsākt stāvēšanu gaitenī vēl pirms kuģis piestājis ostā. Tāpat mēs pa logu redzam, ka vēl pusstundu pēc apstāšanās, kad jau aizbraukušas gandrīz visas automašīnas, cilvēkus vēl ārā nelaiž. Virsdrēbes uzvelkam tikai tad, kad tiešām sākas kustība. Ja mums būtu pusstundu jāstāv gaitenī ar virsdrēbēs saģērbtu bērnu, visi dabūtu dzirdēt, ko viņš par to domā.
Post Scriptum:
- Lai gan ceļotājiem ar velosipēdu reģistrēšanās un uzkāpšana uz klāja beidzas ātrāk nekā pasažieriem bez transporta līdzekļiem, es to par mīnusu nekādā ziņā negribētu saukt. Kamēr pasažieri tiek no prāmja līdz sauszemei, velosipēdisti jau sen ir prom.
- Ja jums paliek laiks pirms uzkāpšanas uz prāmja ieiet turpat ostas terminālim blakus atrodošajā ICA veikalā, tad nopērciet eko sulas sev un bērniem – tās ir par apmēram trešdaļu dārgākas kā parastās sulas, taču, manuprāt, lētāk un plašākā piedāvājumā nekā Latvijā.
- Par citiem Stokholmas muzejiem un izklaides iespējām varat izlasīt šeit.
No Comments