Saule uz sienas rada no mums ēnas. Tu smejoties kustini pirkstiņus un skaties, kā Tev atbild ēna no sienas. Mēs abi jau esam augšā divas stundas. Tētis gan čuč, brīvdiena. Tu apsēdies uz spilvena viņam blakus. Uzliec galvu uz vaiga. Piecelies un uzliec roku. Tad atkal galvu.
Es sēžu blakus un vēroju. Zini, reizēm vienkārši vajag mierīgi pabūt blakus un pavērot, lai nepalaistu garām to, kā Tu tik ātri izaudz. Jo Tu izaudz tagad. Un šeit. Mēs to reizē pamanām un nepamanām.
Viss, samīļoji, tagad varam iet spēlēties. Mammai jāceļas, bet tētis lai pačuč.
Es šodien arī gulēšu diendusu. Gribēju gulēt un pasapņot šūpuļtīklā starp ābelēm. Uzkārām tīklu, apsēdāmies abi ar tēti un… attapāmies uz zemes. Šūpuļtīkls novecojis. Labi, ka apakšā nebija čiekuri. Es saskumu un gāju gulēt iekšā. Bet galvenais jau tas, ka es vispār pagulēju, jo saņemties pagulēt, kad gaida darbi, nav nemaz tik viegli. Žēl, protams, ka nesanāca šūpuļtīklā. Es biju iedomājusies, ka tā snauduļojot galvā jau šo visu “uzrakstīšu”, noformulēšu. Noteikti, ka mans sakāmais no šūpuļtīkla izklausītos nedaudz citādāk.
No Comments