Slēpot Ukrainā! ⛷ Bukovela.

Mēs mīlam slēpot. Īstos, skaistos kalnos. Lai gan nedēļu slēpot nav gluži atpūta (drīzāk to varētu nosaukt par treniņnometni), tomēr aizbraukt uz kādu citu valsti un pavadīt laiku svaigā un dziedējošā kalnu gaisā ir perfekts atvaļinājuma plāns, lai atslēgtos no ikdienas rutīnas un realitātes.

Pēdējo reizi mēs slēpojām Norvēģijas kalnos 2014. gada sākumā ar Tomu jau puncī, tāpēc nu jau bijām pēc kalniem ļoti, ļoti noilgojušies. Izskatot variantus, nolēmām izmēģināt veiksmi Ukrainas Karpatos, jo tur vēl nebijām bijuši, atsauksmes labas un izmaksas draudzīgas (vismaz 2 reizes mazākas salīdzinot ar Itāliju). Joprojām negribam ceļot bez mūsu dēla, tāpēc uzaicinājām ar mums kopā doties ceļojumā manus vecākus, lai varam slēpot, uz maiņām pieskatot Tomu.

“Ledus viesnīcu” parauga iglu.

Ja gribas ko īpaši aizraujošu, ir iespēja nakšņot šādos iglu!

Diezgan loģiski, ka prātojām par piemērotāko vecumu, kad Tomu iepazīstināt ar slēpēm. Atradām ļoti labu rakstu ar vairāku slēpošanas instruktoru viedokļiem par šo tēmu un galvenā doma sakrīt ar mūsu iekšējo izjūtu – šogad lai paskatās, kā slēpojam mēs, un nākošgad jau varēs mēģināt pats. Plus mīnus 4 gadi esot īstais vecums bērniem, kas nedzīvo kalnos. Nedaudz paskrienot laikam pa priekšu, slēpojot sanāca braukt pacēlājā kopā ar instruktoru un viņa skolnieci, tāpēc izmantojām iespēju pajautāt instruktora viedokli klātienē. Vēlreiz apstiprinājās ieteikums Tomam sākt mācīties slēpot nākošajā ziemā, kad būs 3,5 gadi, un uzzinājām arī, ka mazie bērni mācās slēpot tikai 1 stundu dienā. Protams, individuāli, bet ap trešo dienu mazie kopā ar instruktoriem jau dodas uz lielajām trasēm.
 

Kā vienmēr pirms ceļojuma, esam iegādājušies pāris jaunas grāmatas un līdzi ņemam arī dažas vēl neizpakotas mašīnītes, ar ko apbalvot bērnu pēc garā ceļa. Protams, arī vienu maisu ar mīļākajām mantām! Vēl es paspēju attīstīt fotogrāfijas no mini zoodārza apmeklējuma un pievienoju tās Toma albumam – man šķiet, ka visiem bērniem patīk skatīties savas un ģimenes bildes, tāpēc noteikti ir vērts tās glabāt ne tikai telefonos, bet arī albumos.

Līdz Bukovelai – zināmākajam un lielākajam Ukrainas slēpošanas kūrortam – jābrauc 1300 km. Piecatā nedaudz saspiesti, bet tomēr satilpstam vienā minivenā ar jumta kasti inventāram (vīrs, pār plecu lasot, saka, ka tas nav saspiesti – nu jā, vietas pietika, bet pāri arī nepalika). Tā kā braucam kopā ar vēl diezgan mazu bērnu, tad ceļš jāplāno garāks ar nakšņošanu Polijā. Viesnīcu iepriekš rezervējam tikai Bukovelā, bet pa ceļam Polijā nē, jo gribam būt elastīgi. Pirmajā dienā ir jātiek pēc iespējas tālāk, jo nekad nevar zināt, cik stundas pavadīsim uz Ukrainas robežas.

Izbraucam sestdienas rītā. Pirmā plānotā stundas-divu apstāšanās ir Kauņā. Mums nezināmu un nesaprotamu iemeslu dēļ Tomam vairākas reizes mašīnā paliek slikta dūša, tāpēc, kad otrreiz uz garo stundas pauzi stājamies Belostokā, Polijā, tad Lidlā kārtīgi papildinām Toma garderobi. Lai gan tā visticamāk būtu darījuši jebkurā gadījumā – cenas apģērbam (un vispār pilnīgi visam) Polijā ir krietni vien labākas nekā pie mums. Nolemjam, ka līdz 21:00 brauksim, cik vien tālu varam tikt un tad sāksim meklēt viesnīcu. Ceļš no Belostokas nav nekāda dāvana – miglains, tumšs un šaurs. Vai nu šajā reģionā migla ir vienmēr vai nu tieši tad, kad tur brauc kāds no manas ģimenes. Toms pa ceļam daudz guļ, tā iespējams ir organisma pašaizsardzība pret slikto dūšu, jūtu, ka ir arī nedaudz paaugstināta temperatūra. Bet viņš ir liels malacis un daudz dzer ūdeni. Tieši pēc tiem deviņiem vakarā Toms sāk mosties un izrādīt nepatiku pret braukšanu. Apmetamies viesnīcā kādu gabalu pirms Ļubļinas un esam nedaudz pārsteigti, ka ir izdevies aizbraukt tik tālu, cik sākotnēji bijām pieņēmuši par vēlamo. Jāsaka gan, ka pirms un pēc Ļubļinas neraksturīgi Polijai viesnīcu nav ļoti daudz, bet kaut ko atrast var. Mūsējā ir vienkārša, bet tīra un kārtīga. Tomam ir zvēra apetīte un nakts vidū viņš uz kādu stundu pamostas paspēlēties ar savu jauno, par tik veiksmīgi garu ceļu izturēto, mašīnīti. Toties temperatūra normalizējusies, tā ka viss ir kārtībā.

Svētdien ap 9 no rīta pēc brokastīm turpinām ceļu un sliktā dūša atgriežas. Saprotam, ka Toms pa ceļam var ēst tikai rīsu sausmaizītes un maizes standziņas. Uz robežas esam pašā dienas vidū. Polijas-Ukrainas robeža ir ļoti interesanta un nesaprotama, ja brauc pirmoreiz. Turpceļā visiem pasažieriem ar savām pasēm un mašīnas dokumentiem pašiem jādodas pie robežsargiem un, kad tiek līdz barjerai, dokumenti tiek atdoti atpakaļ. Protams, ka par šādu kārtību nekādas informācijas nav. Izrādās, ka tieši šodien Kijevā ir sabojājusies visas Ukrainas robežkontroles datorsistēma un, tā kā ir svētdiena – vadības brīvdiena, vienotas instrukcijas nav. Viens robežsargs ir robežas šķērsošanu apturējis pilnībā, otrs nokopē dokumentus un ļauj ceļotājiem šķērsot robežu uz savu atbildību. Kad to saprotam un tiekam otrajā rindā, diezgan ātri tiekam Ukrainā! Uz robežas pavadījām 2,5h un salīdzinoši tas ir ļoti īss laiks. Jūtamies veiksmīgi izsprukuši un vairs negribas stāties turpat pie robežas, lai samainītu naudu.

Ukraina nav Polija un pat ne Latvija, ja runājam par ceļa norādēm, tāpēc te noder navigācija un karte. Pēcpusdienā braucam cauri Ļvovai – tā ir liela un ļoti bedraina pilsēta, turklāt navigācijas izvēlētais maršuts iekļauj ielu, kas tieši svētdienās ir slēgta satiksmei. Pilnai laimei visā garajā braucienā cauri Ļvovai neatrodas neviens darbojošs naudas maiņas punkts. Līdz Bukovelai gan vēl ir viena lielāka pilsēta Ivano-Frankivska un tajā ieraugām lielveikalu, kurā arī svētdienas vakarpusē strādā valūtas maiņas punkts. Nolemjam, ka šeit piestāsim arī mājupceļā, lai iegādātos vietējos našķus mājiniekiem un kolēģiem. Ak, un mēs nenoturamies nopirkt Tomam lielu atkritumu mašīnu, jo to jau tik ilgi bijām meklējuši!

Atlikušais ceļš līdz Bukovelai tumsā šķiet “krimināls” – es pat nevaru atrast piemērotāku vārdu. Asas bedres, vairākas reizes uz ceļa izskrien dzīvnieki un gājēji par atstarotājiem nav domājuši vispār. Ap desmitiem vakarā iebraucam Poluņicā, kas ir īstais pilsētas nosaukums, jo Bukovela ir tikai kūrorts. Mūsu viesnīcas adresi navigācija neatpazīst, tāpēc mēģinām telefoniski saprast viesnīcnieces instrukcijas – nesaprotam, izkašķējamies paši un beigu beigās ap vienpadsmitiem vakarā ierodamies viesnīcā. Izrādās, ka personālam šonakt ballīte, droši vien tāpēc arī instrukcijas bija tik nesaprotamas. Bet viesnīcai nav ne vainas – mums ir apartamenta tipa numurs ar 2 istabām un plašu vannas istabu. Tiek piedāvāta arī redeļu gulta, bet izrādās, ka trepes ir par šauru, lai to aiznestu līdz numuriņam, tāpēc paņemam tikai matraci.

Mūsu viesnīca dienas gaismā.

Skats no viesnīcas balkona.

Bukovelā dzīvojam 5 pilnas dienas. Viesnīcas cenā ir iekļautas angļu stila brokastis un drīkstam Tomam pasūtīt atsevišķu porciju. Vislielāko sajūsmu Tomam sagādā viesnīcas kafejnīcā būrī dzīvojošais papagailis – viņi pat sarunājas savā starpā!

Uz četriem cilvēkiem nopērkam divas 5 dienu pacēlāja kartes un pirmajā dienā no rīta dodamies slēpot mēs ar vīru. Sarunājam ar vecākiem un Tomu tikties ap plkst. 14:00 turpat pie kalna, lai samainītos, jo pacēlāji darbojas līdz 19:30. Izrādās, ka Bukovelā pacēlājā netiek ielaisti ziemas prieku baudītāji bez ķiverēm, bet izīrēt par ļoti draudzīgām cenām tur var visu sākot no slēpošanas apģērba, tā ka tā nav problēma, tikai nezināšana. Ir saulains, sniega daudz un ar Ukrainas trasēm esam visnotaļ apmierināti. Mūsu izvēlētajā tikšanās punktā pilnīgi nejauši ir arī bērnu rotaļu laukums – ideāli! Toms rāda uz saviem zābakiem, ka viņam nav slēpes! Sakām, ka nākošgad būs, un viņš priecīgi piekrīt.

Esam aizņēmušies ratus Tomam, lai varētu brīvajā laikā pastaigāties pa pilsētiņu, taču izrādās, ka vienīgā necilā ietve šajā ziemā ne reizi nav tīrīta. Te arī saprotam, kāpēc lielākā daļa cilvēku Bukovelā pastaigājas pa ceļa braucamo daļu. Ar nelielu spītību tiekam līdz restorānam un atpakaļ, bet nospriežam, ka otra mēģinājuma nebūs un rati šajā ceļojumā bija pilnīgi lieki.

Pēcpusdienas slēpošana, protams, nav tik laba kā no rīta, bet tā tas ir visur. Pirms 17:00 pamazām sāk noslēgt lielāko daļu kalna, visus slēpotājus virzot uz Bukovelas centra pusi, kur līdz vakaram darbojas vairākas apgaismotas trases. Šī pārcelšanās nāk komplektā ar milzīgām rindām pie pacēlājiem, bet vismaz mums ir iespēja slēpot divās maiņās. Vakaros arī paliek krietni vēsāks, tāpēc tiekamies jau ap 18:00 un visi esam paspējuši kārtīgi izslēpoties.

Otrajā dienā no rīta ar Tomu viesnīcā paliekam mēs. Ir putenis, nav elektrības, bet pa logu redzam, ka pacēlāji darbojas. Dienas vidū atkal tiekamies rotaļu laukumā, kur starp pozitīvām emocijām gadās arī negatīvās, jo Tomam nākas sastapties ar kausli – lielāku puiku, kurš to vien gaida, lai pagrūstu mazāko. Kamēr mēs ar vīru izmēģinām pēcpusdienas slēpošanu, Toms vēl kopā ar vectētiņu vienreiz nobrauc ar kameru pa speciālu trasi. -Vai patika? -Jā! -Gribi braukt vēlreiz? -Nē!

Tā turpinām mainīties atlikušās 3 dienas, atkarībā no laikapstākļiem (un kādam arī no nelielas traumas) variējot slēpošanas ilgumu. Šajās 5 dienās esam piedzīvojuši gan sauli, gan puteni, atkal sauli, lietu un vēju. Skatoties nedēļas griezumā, no 5 darba dienām vispilnākās trases ir piektdienā, kad tur ierodas arī daudzi ļoti bīstami “slēpotāji un snoveri” – bez prasmes nobremzēt vai mainīt trajektoriju, toties jau dienas vidū iereibuši. Arī pirmdienā cilvēku bija diezgan daudz. Toties vispatīkamākā slēpošana bija trešdienā un ceturtdienā, kad trases bija diezgan tukšas. Lai gan visas trases katru vakaru tiek sakārtotas, piektdienas rītā pēc naktī plosījušās vētras, tās bija pilnas ar čiekuriem un zariem, vienīgi pār trasi pārkritis koks bija novākts, atstājot aiz sevis vien zāģu skaidas.

Bukovelas suvenīru tirdziņš.

No slēpošanas brīvajā laikā izstaigājam vietējos tirdziņus, apskatām ledusskulptūras un nogaršojam Ukraiņu čeburekus, vareņikus un strūdeles.

Vakariņojam gandrīz katru reizi citā restorānā, izbaudot to, ka Ukrainā 10 Eur robežās iekļaujas jebkurš ēdiens. Mēs baudījām grillētas zivis, pasakaini gardu šašliku, īstu plovu un citus gardumus. (Daži ieteikumi raksta beigās)

Daudzos Bukovelas apkārtnes restorānos ir ļoti interesantas interjera dekorācijas.

Viena no skaistākajām lietām Ukrainas Karpatos ir gleznojumi uz ēku sienām.

Mājupceļā izbraucam ap 9:30. Braucot pa gaismu briesmīgās bedres vairs nešķiet tik trakas, tomēr jāuzmanās ir ļoti. Kā jau plānots, izkustamies un reizē iepērkamies tajā pašā Ivano-Frankivskas lielveikalā. Pēcpusdienā esam uz Ukrainas-Polijas robežas. Atšķirībā no turpceļa, šajā virzienā visiem pasažieriem nav pašiem jādodas iedot dokumenti – uz robežsargu būdiņu jādodas tikai šoferim, pārējo pasēm pakaļ atnāk robežsargi paši. Gan turp, gan atpakaļceļā, stāvot uz robežas, ļaujam Tomam dzīvoties pa mašīnu, kamēr jāstāv, bet, tiklīdz jāpabrauc vai nāk robežsargs, apsēdinām viņu atpakaļ autokrēsliņā. Pēc 3,5h, kas arī nav daudz, esam nokļuvuši Polijas pusē un saprotam, ka tālāk par Niemci, kur nakšņojām turpceļā, netiksim, tāpēc braucam uz to pašu jau zināmo viesnīcu. Arī pēdējā dienā izbraucam no viesnīcas 9:30, pusotru stundu garu atpūtas pauzi taisām Belostokā un Latvijā iebraucam ap 22:00.

NO MŪSU PIEREDZES:

• Tā kā esam iepriekš slēpojuši arī Austrijā, Itālijā, Norvēģijā un Slovākijā, tad varam viegli salīdzināt slēpošanas kūrortus savā starpā. Ukraina noteikti nav sliktākā vieta slēpošanas baudīšanai, tomēr, ja finanses atļauj, tad Alpu skaistos skatus nevar salīdzināt ne ar vieniem citiem kalniem, kuros esam bijuši.
• Bukovelā ļoti daudzi cilvēki (gan bērni, gan pieaugušie) mācās slēpot. Pārsvarā katram ir individuāls instruktors. Novērojām, ka Ukraiņu instruktori ar bērniem strādā ļoti profesionāli un saudzīgi, tāpēc Bukovelu noteikti apsvērsim kā vietu, kur varētu mācīties slēpot arī Toms.
• Ukraina (tāpat kā Slovākija un daži Austrijas kūrorti) ir tā vieta, kur uz kalna var atļauties paēst pusdienas – garšīgi un par adekvātu cenu. Iesakām arī vareņiku ēstuvi lejā pie pacēlājiem, jo tur var izvēlēties nogaršot visdažādākos vareņikus kaut pa vienam no katra veida.
• Bukovelā par valodas barjeru uztraukties nevajag. Lielākā daļa cilvēku pārvalda gan krievu, gan angļu valodu, tomēr arī šeit mēdz gadīties, ka pretimnākošāku attieksmi saņemsiet, ja sarunu uzsāksiet angliski.
• Ukrainā ļoti daudzās vietās var norēķināties ar karti, taču krietni izdevīgāk ir naudu samainīt un maksāt skaidrā naudā.
• No restorāniem, kuros vakariņojām, kā vislabākos varam ieteikt: “Milena” (Poluņicā) un “Ra” (Bukovelā). Garšīgi ir arī restorānā “Eleonora” (Poluņicā), tomēr tur nācās ļoti ilgi gaidīt, lai gan apmeklētāju nebija daudz.
• Ēstuvēs cena lielākoties ir norādīta par 100g sagatavota produkta. Piemēram, ja pasūta grillētu zivi, tad jārēķinās, ka tā svērs apmēram 300g. Bet parasti oficianti par to painformē.
• Lai gan restorānu ēdiens likās ļoti kvalitatīvs, veikalos secinājām, ka Ukrainā pārtika ir sliktākas kvalitātes nekā pie mums. Piemēram, bērnu iecienītie keksiņi “Bārnijs” Ukrainas versijā satur arī palmu eļļu.
• Eiropas Savienībā ir aizliegts ievest piena un gaļas produktus un tas attiecas arī uz iebraukšanu Polijā no Ukrainas.