Ja kāds iedomājas, ka ceļojums, vienalga – tuvs vai tāls, ar gandrīz trīsgadnieku ir rūpīgi izplānojams un sagaida, ka šis gandrīz trīsgadnieks vairāk pielāgosies vecāku plāniem nekā otrādi, tad nekas nesanāks. Ja kopējā bilance izdodas ap 50:50, tad es domāju – viss ir forši un, jāatzīst, arī godīgi.
Mūsu ģimenei jau otro gadu prioritārie izdevumi ir saistīti ar mājokļa remontu, līdz ar to tālus un dārgus ceļojumus neplānojam. Izņēmums bija mūsu slēpošanas brauciens šoziem, jo bijām ļoti, ļoti noilgojušies pēc kalnu slēpošanas, bet arī tas bija budžeta variants. Tomēr tas nenozīmē, ka neceļojam nemaz. Pagājušo vasar pabijām Lietuvas rietumos, bet šogad izlēmām nobāzēties Liepājā pie Toma opapa un no turienes aizbraukt gan uz Klaipēdu, gan Ventspili, tad nu padalīšos ar mūsu pieturas punktiem un piezīmēm.
Otrdienā uzsākām ceļu ar braucienu uz Liepāju, tomēr šoreiz izvēlējāmies izbraukt nelielu līkumu. Pūrē sapirkāmies un saēdāmies pēdējās zemenes, saldos ķiršus un “Komētas” plūmes. Izbraucām cauri Kandavas centram gar Vecpilsētu un secinājām, ka īstenībā Kandava ir kas krietni vairāk par tām pāris mājām un veikalu šosejas malā, ko redz parastais caurbraucējs. Skaista mazpilsēta, bet tomēr ne tik maza, lai nevarētu apmaldīties.
Tālāk Sabile un rodeļu trase. Iegādājāmies 6 braucienu komplektu un 4 no tiem uz maiņām izvizinājām Tomu. Viņam tik ļoti patika, ka gribēja vēl un vēl! Pozitīvi, ka ir pieejamas visu izmēru ķiveres. Turpat kafejnīca – kamēr nobraucām pusi no braucieniem, vēlās pusdienas jau bija gatavas. Darba dienā cilvēku pamaz un tas ir forši. Pie rodeļiem ir arī bērnu laukumiņš, oriģināli dambretes galdi (bāc, neiedomājos nobildēt!), kur no apaļiem un četrstūrainiem klucīšiem Toms sakrāva torņus, un trušu būris (visgrūtāk bija atvadīties no tiem). Un vēl vecā piena mašīna, kādas atceros no savas bērnības.
Kuldīga. Tā kā vēderi jau pilni, tad dodamies tikai uz parku. Pirms tam vēl cerējām uz skatu torni, bet izrādās tas ir nojaukts. Parks brīnišķīgs! Skaisti bērnu laukumi un, kas man īpaši patika, visas (arī 1-4 gadiem paredzētās) rotaļu iekārtas piemērotas arī pieaugušo saudzīgai izmantošanai. Tāpat aprakstā uzsvērts – ja bērns uz kādas iekārtas nevar uzkāpt pats, tad tā nav viņam vēl piemērota un palīdzēt nevajag. Izspēlējamies, izstaigājamies, pavingrojam uz pieaugušo trenažieriem (tie gan nav tik svaigi un daži ir salauzti) un pavēlu vakarā iebraucam Liepājā.
Trešdienā esam ieplānojuši Klaipēdas Delfināriju. Man brīvdienās visgrūtākā dilemma ir starp vēlmi izbaudīt mierīgas brokastis un nepieciešamību ātrāk doties ceļā. Vīram tuvāks otrais variants un parasti mums sanāk kaut kas pa vidu – ne īsti mierīgs rīts, ne arī laicīgi iztaisīties no mājas. Klaipēdā iebraucam ap vieniem dienā. Grūti izlemt, vai uz Delfināriju celties pāri ar visu mašīnu vai tikai pašiem. Prātojam, ka varbūt pagūsim aizbraukt arī līdz Nidai un tad jau mašīnu vajag, bet ērtāk jau it kā jebkurā gadījumā. Kad iestājamies rindā, gandrīz vai gribas pārdomāt, jo mašīnu ir ļoti daudz, bet šajā brīdī atpakaļceļa īsti nav. Tomēr nav tik traki – prāmji kursē viens pēc otra un visai drīz arī mēs tiekam virsū. Par mašīnu ar šoferi jāmaksā 11,05€, pieaugušajiem pasažieriem biļete 0,80€ abos virzienos. Īss brauciens un esam galā.
Nopērkam biļetes uz abiem šoviem (jūras lauvu un delfīnu) un apmēram pusotru stundu līdz tiem pavadām Jūras muzejā. Vilšanās, ka akvārijs ir slēgts uz rekonstrukciju – es nudien tādu informāciju mājas lapā nepamanīju. Labi vismaz, ka daži dzīvnieki – pingvīni, roņi – apskatāmi ārpusē. Kuģu maketu ekspozīcija ir skaista, bet Toms katram no tiem velta apaļu sekundi un velk (burtiskā nozīmē) mani tālāk. Vienīgi kravas ostas makets viņa uzmanību piesaista ilgāk. Tad jau ir arī laiks doties uz pašu Delfināriju. Ja akvārijs būtu bijis vaļā, tad Jūras muzeja apskatei ar mūsu atvēlēto pusotru stundu būtu par maz, bet tagad tas ir tieši laikā.
Izrādās, ka jūras lauvas uzstājas brīvdabas arēnā, bet delfīni telpās. Šovprogramma daudzējādā ziņā līdzīga, bet galvenās atšķirības neskaitot telpas ir: jūras lauvas uzstājas 15min (biļete 3€), delfīni 35min (biļete 10€); ar delfīniem kopā ūdenī dodas arī treneri; delfīnu šovā tiek izmantotas arī skatuves gaismas un projektori rāda informāciju par delfīnu paradumiem.
Tomam jūras lauvas ļoti patīk. Delfīnu šovs apnīk jau pusē. Varbūt tāpēc, ka tas ir otrais, varbūt tāpēc, ka nāk miegs, varbūt tāpēc, ka vietas numurētas un jāsēž kādam no mums klēpī. Pēc delfīniem nolemjam aizstaigāt līdz turpat netālu esošajam molam, bet Toms aizmieg tētim uz pleca pēc pāris minūtēm. Līdz molam vēl aizejam, bet pa to pastaigāties mums šādi būtu par grūtu. Dodamies atpakaļ uz mašīnu un runājam, ka ar trīsgadnieku vai mazāku bērnu mēs ieteiktu doties tikai uz vienu šovu un varbūt ka pat drīzāk uz jūras lauvām. Ir jau gandrīz seši pēcpusdienā, kļūst vēsāks un uz Nidu braukt ir par vēlu. Varbūt, ja vēl par iebraukšanu nebūtu jāmaksā 20eur… Nekas, citreiz.
Ceturtdienas rītā pošamies uz Ventspili – šeit izklaides iespēju ir tik daudz, ka grūti izvēlēties. Vispirms dodamies uz Piedzīvojumu parku. Gribam sākt ar “Kaķa taku” jeb virvju trasēm, bet instruktori aizņemti, tāpēc atliekam un beigu beigās pie šīs domas neatgriežamies. Iztrakojamies “Bamperlaivās” – esam cauri slapji no galvas līdz kājām! Bērniem drusku labāk, jo viņiem jāvelk peldvestes. Pēc tam Toms parok granti ar bērnu ekskavatoru. Viņš grib doties arī uz kameršļūkšanas trasi, bet diemžēl piedāvājums ir uz 30 minūtēm un tas mums neder, jo jau no slēpošanas brauciena zinām, ka pēc viena nobrauciena Toms teiks – patika, bet vairāk negribu. Ja būtu iespēja nopirkt tikai 1 braucienu, mēs to izmantotu. Vēl foršas mums likās dejojošās strūklakas (bez maksas), bet šoreiz tajās slapināties negājām. Uzkāpjam augšā uz skatu laukumu, no kura vissaistošākais redzamais objekts izrādās otrā kalna pusē esošais būvlaukums ar ekskavatoru! 😀 Protams, redzama ir visa pilsēta un vispār jau tur ir skaisti! Dodamies uz mazbānīti, līdzi ņemam pelddrēbes un dvieļus, jo esam ieplānojuši doties uz Pludmales akvaparku (Ventspilī ir divi akvaparki – viens ārtelpā, otrs telpās). Diemžēl mums jāsēž slēgtajā vagonā, jo atvērtā tipa vagoni aizpildās pāris sekundēs. Galā izkāpjam un tālāk dodamies caur pludmali. Laiks ir tik labs, ka gribētos tur palikt. Toms arī grib spēlēties smiltīs. Šajā brīdī nožēlojam, ka, steidzoties uz vilcienu, neiedomājāmies iemest somā Toma traktorus un saules aizsargkrēmu, jo vismaz Tomam to vajadzētu uzklāt pa jaunu (nu neesam mēs nekādi vienmēr pareizie, bet kā reiz ir pats karstākais laiks, kad vispār saulē nevajadzētu atrasties). Tāpēc savus plānus nemainām un lēnām ejam uz akvaparka pusi.
Gribam ēst un uzķeramies uz reklāmu “burgeri pēc 50m” – jāiet gan kādi vismaz 150m un kebabi, ko tur izvēlamies, ir diezgan smieklīgi, nav brīnums, ka apmeklētāju šeit tik maz. Nu jā, vienīgi skats uz jahtām smuks. Pa pusei paēduši atrodam akvaparku. Lai gan salīdzinoši šis akvaparks ir neliels, tomēr maziem bērniem ļoti piemērots. Ir liels bērnu baseins ar kuģi vidū un slidkalniņu (mūsuprāt, nevajadzīgas ir ūdens strūklas, kas ik pa brīdim no tā gāžas, bet varbūt citiem bērniem patīk). Tā kā jau pēcpusdiena un pārāk silti nav, tad mazie siltie džakuzi visu laiku ir pilni – arī mēs vairākkārt tajos pasildāmies (labi, ka temperatūra nav par karstu arī bērniem). Priecē, ka viena no šļūkšanas caurulēm ir ļoti lēna un, izmantojot pūsli, pa to atļauts šļūkt arī kopā ar bērnu – tiešām laba iespēja ļaut mazajiem izbaudīt braucienu pa milzu ūdens slidkalniņu nenobīstoties (un galā var prātīgi iešļūkt baseinā nepakļūstot zem ūdens, kas Tomam ir īpaši svarīgi). Mums patīk arī tas, ka papildus atsevišķām sieviešu un vīriešu ģērbtuvēm ir pieejama arī ģimenes ģērbtuve, kur var doties visi kopā. Esam akvaparkā pusotru stundu (biļetes standarts) un ar to pilnīgi pietiek. Ir vakars, ir nogurums, caur parku čāpojam pakaļ mašīnai (vilcieniņš vairs nekursē un negribas arī par to otrreiz maksāt) un Toms gandrīz visu ceļu jānes opā.
Aizbraucam līdz ostai un ar aizmigušu bērnu rokās izstaigājam promenādi un apēdam saldējumu. Pamodināt neizdodas, bet, tiklīdz kāpjam atpakaļ mašīnā, viņš pamostas. Kā gan citādi!? Ja jau, tad jau – aizbraucam vēl uz skatu torni pie mola un paskatāmies uz ostu no augšas. Beidzot Toms dabū paspēlēties smiltiņās ar savām mašīnām. Gribam labas vakariņas, jo vispār tā ir mūsu kāzu gadadiena. Pulkstens jau rāda pusdesmit un vienīgā vieta (ja neskaita Statoil, ups, Circle K), kur Ventspilī var paēst šajā laikā, ir Tex Mex Klondaika. Esam mazliet skeptiski, vai nebūs par skaļu un tā, bet beigu beigās varam ieteikt šo restorānu arī tajā diennakts laikā, kad ir izvēle. Darba dienas vakarā skaļi nav. Piedāvājums gana plašs (pārsvarā līdz 10eur par porciju) un ēdiens ļoti garšīgs, porcijas palielas. Par bērnu ēdienkarti esam sajūsmā – tā sākas ar divām vistas un dārzeņu zupiņām par apmēram pusotru eiro un tālākajam tikai ar acīm pārskrienam pāri, jo ir skaidrs, ka ņemsim vienu no zupām. Izvēlamies vistas frikadeles – porcija liela, Toms tiek galā ar pusi un gandrīz visām frikadelēm. Ļoti, ļoti laba izvēle! Vienīgais, kas ir padārgs – tā ir sula (maksā vairāk nekā zupa). Bērniem ir vesela rotaļu telpa ar lielu mašīnu, kurā iekāpt, galdu ar krēsliem, papīrs un zīmuļi, kā arī daudz spilveni un televizors. Esmu ļoti patīkami pārsteigta, kad oficiante tajā ieslēdz manas bērnības vienu no mīļākajām filmām latviešu valodā “Īkstīte”. Pašai gribas ik pa brīdim paskatīties. 🙂
Piektdiena. Lai cik ļoti gribētos vēl palikt Liepājā, mums jādodas mājās pie kaķa un siltumnīcas. Rīta pusē aizbraucam uz jūru, lai Toms varētu izspēlēties smiltiņās un paši pasauļoties. Ūdens tik patīkams!
Mājupceļā atlicis viens pēdējais apskates objekts – Rīgas Zoodārza filiāle “Cīruļi” Kalvenē, ko izstaigājam apmēram divu stundu laikā. Bērniem draudzīgs noteikti, jo ir pieejami koka rati, kuros iesēsties tādiem bērniem kā Toms, kam vairs savi rati nav, bet lielu gabalu ar kājām noiet grūti. Plus vēl tur ir vieta mantām, ūdenim.
Lāči, zirgi, kazas, ēzeļi, mājputni, lamas, zilās govis, aitas, jaki, kiangi, plēsīgie putni, alpakas un vilki. Visiespaidīgāk šķiet ir iet skatīties vilkus – tie dzīvo iežogotā mežā. Ejam klusu, cik nu ar ratiem klusu var paiet. Vilki nemūk, staigā pa savām takām un Tu jūti, ka viņi Tevi sen jau ir pamanījuši un kāds no visiem nemitīgi paslepus vēro. Ļauj sevi nofotografēt. Bet tajā pašā laikā viņi ir dabīgā vidē, savā barā un ar saviem iedzimtajiem instinktiem, ko šāda tipa zoodārzs neapslāpē. Prasu Tomam: “Kurš dzīvnieks Tev patika visvairāk?” Viņš atbild: “Cūkas nebija.” Nu jā, nebija gan, cūku mēra draudu dēļ diemžēl nevienas cūciņas šobrīd nav apskatāmas.
[…] Atvaļinājuma pieturpunkti tepat pie Baltijas jūras […]