Pavisam nedaudz un būs jau 3! Nesaprotu, pa kuru laiku laiks paskrēja, es nepamanīju…
Trīs – tas patiešām liekas daudz. Varbūt tāpēc, ka “trīs” ir tāds mazliet maģisks skaitlis, un noteikti tāpēc, ka maza cilvēka attīstībā tas ir vesels milzīgs kāpums visādā ziņā. Es nerunāšu par kaut kādām krīzēm, jo es īsti neizprotu, ko katrs ar šo jēdzienu vispār apzīmē, tāpat es arī nesaprotu, kā tad tagad vajadzētu definēt kaut kādus uzvedības brīnumus, ja tie uzrodas vairāk uz trešā gada beigām – tad man to par divgadnieka vai trīsgadnieka krīzi būtu jāsauc? Par šo tēmu nesen uzrakstīja Anete un man īsti nav ko piebilst. Tomēr, neizmantojot mistiskas definīcijas, par ko runāt ir gana daudz! Te varam runāt par to, ka šogad runāšana ir pakāpusies par vairākiem pakāpieniem uzreiz, un te es gribu nomierināt visus tos vecākus, kas uztraucas, ka divgadnieks vēl nevar “kaķīts mans, kaķīts mans” noskaitīt Ziemassvētkos, jo viņš vienkārši tos veselos vārdus vēl neizrunā un visi viņa teiktie vārdi izklausās gandrīz vienādi. Mēs arī mazliet satraucāmies brīžos, kad pārāk daudzi par runāšanu uzdeva liekus jautājumus, bet es taču teicu, ka redzu valodas attīstību katru dienu pat tad, ja citi no malas Toma runāto nesaprata! Nu re un šovasar braucot mašīnā nepārtraukti skanēja: “Manā pusē ir mežs. Tavā pusē nav mežs. Tavā pusē ir siena ruļļi. Manā pusē nav siena ruļļi. Re kur govs! Mūūūū! Traktors! Mammu, manā pusē bija traktors! Tēti, tēti, manā pusē traktors! Sarkans traktors ar piekabi!” Un tā bez apstājas. Tu parunā pa telefonu: “Ar ko Tu runāji?” Vectētiņš uzlej makaroniem mērci: “Djeci (tā ir Toma versija par vārdu vectētiņš), kas Tev tur ir?” Es izvēlos braukt mājās pa citu ceļu: “Mammu, kur brauksim?” Protams, arī visi klasiskie: “Es gribu to un šito, es negribu, man patīk, man nepatīk.” “Šitas nav mājas krekliņš! Man nepatīk šitās bikses! Es pliks iešu ārā!” Turklāt nedomājiet, ka uz kādu frāzi var neatbildēt, pat ja tas nav jautājums! Tā tiks atkārtota atkal un atkal pieaugošā skaļumā, līdz tiks saņemts apstiprinājums, ka teiktais ir dzirdēts. Jā, un pavisam tikko esam iekāpuši arī lielajā kāpēcīšu teritorijā. “Kā var izslēgt sauli?” “Kāpēc šitās ir mammas kurpes un šitās tēta?” “Kāpēc tagad nav rīts, kāpēc ir vakars?”
Līdz ar runāšanas straujo attīstību ir notikusi arī milzīga patstāvības attīstība, kas kopumā ir ļoti vajadzīga, bet tā ir arī grūta un brīžiem bīstama. Ja mācīt griezt ar nazi (bērnu nazi, protams) un šķērēm ir samērā viegli, ja neskaita simtkārtīgu atgādināšanu, ka šķēres un jebko citu asu, pat pildspalvu, ir jānes ar spicumu uz leju, tad tas posms, kur gribas skriet prom no vecākiem neatskatoties vienkārši skriešanas prom pēc, gan ir traks. Un Tu nevari izdarīt neko citu kā vien noķert un skaidrot un skaidrot, ka uz ielas vai publiskā vietā tas ir bīstami, bet varēsim paskriet un izdauzīties mūsu pagalmā. Un nedarbojas tie varianti ļaut, lai skrien, jo nobīsies, ka neskrien pakaļ un atskries pats atpakaļ, jo tas mazais žiperis jau nemaz negrasās paskatīties atpakaļ, vismaz ne pirmajos pārsimts metros.
Hmm, vispār par runāšanu man vajadzēja sākt ar burtiem, jo Tomam vispirms ieinteresēja burti un tikai tad viņš sāka teikt pilnus vārdus un teikumus. Burtus viņš atrada pats – paņēma no paklājpuzles un sāka meklēt un rādīt visos uzrakstos, nosaukumos, reklāmās… Iedeva man zīmuli un prasīja, lai zīmēju burtus. Pats smiltīs ar kociņu zīmēja burtus. Un tad es arī telefonā uzliku latviešu alfabēta aplikāciju, kuru noteikti varu ieteikt arī citiem. Izmēģinājuma versijā daži burti bez maksas, bet pilna versija maksā pāris €. Zinu jau zinu visu par ekrāna laiku ierobežošanu un ar to lieliski tiek galā Samsung iebūvētais bērnu režīms. Esmu gan arī jau dzirdējusi tādu kā aizrādījumu, ka divgadīgam bērnam mācīt burtus ir par agru. Nu piedodiet, es tomēr uzskatu, ka jāķer rokā tas, kas bērnam interesē, vienalga, vai tie ir burti vai kukaiņi vai notis. Noteikti produktīvāk apgūt ir to, kas konkrētajā brīdī interesē.
Šis ir arī gads, kad Tomu pastiprināti sāka interesēt citi bērni, līdz ar to radās sajūta, ka viņš ir gatavs bērnu dārzam. Drīz jau drīz pie īsta bērnudārza apmeklēšanas arī tiksim, bet līdz tam šad tad uz dažām stundām “iesildījāmies” mājdārziņā. Par to visu noteikti būs atsevišķs stāsts, ai, kā es ceru, ka tikai un vienīgi pozitīvs!
Ziniet, šogad par sevi esmu dzirdējusi smieklīgu apgalvojumu, ka man viss sanākot tā ļoti harmoniski. Nezinu, kā es par sevi esmu spējusi radīt tādu priekšstatu, bet, ticiet man, nav iespējams harmoniski rauties desmit virzienos vienlaicīgi, tomēr viens gan – es cenšos koncentrēties uz pozitīvo, nesatraukties par to, ko nevaru ietekmēt un brīžiem vienkārši pavērot bērnu, lai viņu vieglāk izprastu. Nu protams, tas mēdz beigties ar kaut ko izbērtu pa visu grīdu, bet vērojot var daudz ko arī uzzināt. Un pie viena kopā izslaucīt grīdu. Starp citu nesen nevarējām iziet no būvniecības veikala, kamēr nebijām piekrituši iegādāties Tomam savu mini slotiņu ar uzslaukāmo lāpstu. Ar veikaliem vispār ir interesanti, bet jūtos lepna, ka varam diezgan mierīgi paiet garām kinderolu plauktiem, kas ar viltu izlikti visās veikalu ejās. Grūtāk gan ir ar traktoriem un cīsiņiem, bet tās lietas, ko Toms zina, ka ratos var ielikt pats, ir vai nu augļu smūtija paciņa vai mazais lakto, reizēm viņš to vietā nolemj veikalā sameklēt siera nūjiņas vai paziņo, ka mums ir beigušies makaroni un ratos iekrauj makaronu paku. Kopumā veikala apmeklējums ar divgadnieku nav tik traks, ja vien ir pieejami mazie rati, ko pašam stumt, un tiek dota iespēja palīdzēt ratos salikt produktus, īpaši, ja ļauju pašam paņemt augļus un dārzeņus. Nākas jau dažreiz pievērt acis, lai nepārlasītu izvēlētos, bet nav tik traki patiesībā, tik tas instinkts, ka es tak izvēlēšos labākos eksemplārus, jāpiebremzē. Olas gan labāk nest rokās pašiem – mūsu kontā viena saplēstu olu paka jau ir. Jocīgi, bet vieglāk ir uz veikalu doties vienam no mums kopā ar Tomu nevis visiem kopā – tās faktiski nav salīdzināmas lietas un man nav ne jausmas, kāpēc tā.
Tā patstāvība un vērīgums vispār ir baigā štelle. Vēl pirms pusgada es domāju, ka vēl ilgi regulāri aizmigšu mēģinot Tomu nolikt gulēt, bet šeku reku viņš man paziņo, ka es nemaz gultā nedrīkstu nākt, ja neesmu uzvilkusi nakts drēbes! Tad nu arvien biežāk gadās tā, ka es eju ģērbties un tīrīt zobus, bet viņš pa to laiku aizmieg viens pats. Dažreiz gan viņš mani tomēr gaida un nāk meklēt, kad nevar sagaidīt, tad jau gan nekas cits neatliek kā tiešām ģērbties un iet gulēt:)
Tā viņi visi izaug – neprātīgi ātri, pat ne attapties. Trīs! Ārprāts, tā ir jau gandrīz puse līdz skolas vecumam un par to es nemaz, nemaz negribu domāt vēl vismaz trīs gadus. Šodiena un šis brīdis – tas ir vislabākais, kas mums katru dienu pieder…
Tik sirsnīgs un mīļš stāsts sanācis!
Paldies 🙂