Kas “par zvēru” ir elpas aiztures sindroms?

Man ļoti patīk, ka dzīvojam laikā, kad visam meklējam dziļāku jēgu, kad kļūstam atklātāki un attiecīgi arī atvērtāki dažādām pieredzēm, dažādiem uzskatiem, kad mazāk baidāmies būt atšķirīgi. Kad daudz brīvāk runājam par tēmām, par ko vēl ļoti nesen nebija pieņemts runāt. Tomēr ne vienmēr ir tik viegli nepieciešamo informāciju atrast, īpaši, ja nezina, ko meklēt.

Patiesību sakot, es par šo tēmu īsti pat nebiju plānojusi rakstīt, taču tad izlasīju vienas izmisušas mammas palīgā saucienu, kura jau bija uz nervu sabrukuma robežas un nesaprata, kas notiek ar viņas bērnu. Tad arī sapratu, ka kādā brīdī vajadzētu uzrakstīt mūsu pieredzi un secinājumus.
Domājot par šo tēmu, man atmiņā nāk kāda drauga stāstītais, cik nepatīkama ir sajūta, kad Tavam bērnam dod vispārējo anestēziju – Tu zini, ka viss ir kārtībā, bet tās izjūtas, kad viņš Tev rokās kļūst pilnīgi ļengans, acis aizpeld… tas esot briesmīgi. Tā tas noteikti ir. Vēl briesmīgāka ir sajūta, kad tas pats notiek, Tev nesaprotot, kas īsti notiek un kāpēc, turklāt blakus nav medicīnas personāla.
Kad Tomam bija 13 mēneši, vienu vakaru viņš neparko negribēja iet gulēt, spēlējās un darbojās, no noguruma dažbrīd klupdams un krisdams, līdz sāpīgi uzkrita rotaļu mašīnai un sāka raudāt. Paņēmu rokās viņu nomierināt vispirms es, tad vīrs, bet raudāšana nemitējās, tikai “pazuda raudāšanas skaņa”, Tomam palika zilas lūpas, seja, viņš kļuva ļengans un zaudēja samaņu… Tas bija viens mirklis un reizē vesela notikumu virkne. Vīrs nolika Tomu uz grīdas, iepūta viņam mutē kā elpinot un Toms atguvās, bija sabijies un raudāja, mēs mierinājām. Pēc 5 minūtēm viņš bija aktīvāks par aktīvu, spēlējās, darbojās un viss bija kārtībā. Mēs gan bijām pamatīgā šokā, pārbijušies un nesapratām, kas tikko notika. Nesapratām arī, vai mums ir jābrauc uz slimnīcu vai nav. Kam šajā nakts stundā zvanīt un prasīt padomu? Atcerējos, ka kādā topošo vecāku lekcijā iedeva grāmatiņu “Kā nosargāt sava bērna dzīvību” un uz tās aizmugurējā vāka bija vairāki palīdzības telefona numuri. Piezvanīju uz ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni (savu pozitīvo pieredzi par to man bija stāstījusi cita mamma un atrast grāmatiņu man izdevās vieglāk nekā šo numuru atrast internetā), bet tā īsti pat nesapratu, kā notikušo raksturot. Saņēmu padomu, ka, ja jau samaņa kaut uz brīdi bija zaudēta, tad labāk uz slimnīcu aizbraukt. Nolēmām, ka vietējā slimnīcā vērsties būs bezjēdzīgi un BKUS mums ir nepilnas stundas brauciena attālumā – dosimies turp.
Visu ceļu vēroju, vai Toms elpo (viņš beidzot bija aizmidzis) un mēģināju atsaukt atmiņā notikumu gaitu, lai varētu to atstāstīt mediķiem uzņemšanā. Jo tādos brīžos zūd realitātes izjūta un mēs darbojamies kaut kādā automātiskā režīmā, ja tā var teikt. Slimnīcā ģībšanas faktam īpašu uzmanību nepievērsa, pārbaudīja, vai nav kāda trauma, un secināja, ka viss ir kārtībā, bērns smaidīgs un enerģisks, vienīgi aizrādīja, ka šādā nakts stundā gan vajadzētu gulēt. Pieteica tikai, ja ģībšana atkārtojas, tad gan jāpakonsultējas ar neirologu.
Nākošajā dienā mēs ar vīru katrs atsevišķi izlasījām veselu jūru rakstu un forumu par līdzīgiem gadījumiem gan latviešu, gan angļu valodā. Uzzinājām, ka to sauc par “elpas aiztures sindromu” jeb “breath holding spell” un tas nav nekas bīstams, un parasti pāriet līdz 3 gadu vecumam (retāk līdz 6 gadu vecumam). Tā nav slimība un bērns to nedara apzināti – tas ir reflekss, ko izraisa sāpes vai pārāk lielas emocijas. Ir bērni, kam šādas lēkmes ir katru dienu, citiem tikai retos gadījumos.
Aizgājām, protams, arī pie mūsu pediatres, kura mūs ļoti saprotoši uzklausīja un nomierināja, ka par to nevajag uztraukties. Izrādījās, ka daktere ļoti labi pazīst šo sindromu un viņas galvenais ieteikums bija rūpēties, lai bērnam ir pēc iespējas mazāk stresa situāciju, kas varētu šādas lēkmes izraisīt, un tad jau tās pamazām pāriešot pašas no sevis.
Šo atgadījumu nekādā slepenībā neturējām, īpaši svarīgi to izstāstīt vecvecākiem, radiem un draugiem, kas kādreiz Tomu pieskata, lai viņi zinātu, ka tas nav nekas traks un kā rīkoties. Bieži vien izstāstot citiem vecākiem, uzzināju, ka arī kādam no viņu bērniem ir bijis šāds sindroms, tikai katram izpaudies nedaudz atšķirīgi nekā mums, un, ja tas bijis pirms 10 vai vairāk gadiem, tad tolaik informācijas par šo tēmu praktiski nebija un viņiem bija daudz grūtāk tikt ar to galā.

Lai gan šķiet, ka, tfu tfu tfu, viss jau IR garām, tomēr, uzsākot bērnu dārza gaitas, par elpas aiztures sindromu izstāstīju arī bērnu dārza audzinātājai, jo apzinos, ka paredzēt un prognozēt nevaram neko, un svarīgākais ir zināt, kā rīkoties. Patiesību sakot, pirms bērnu dārza gaitu uzsākšanas šo rakstu nepublicēju apzināti, jo nebiju pārliecināta, kā Toms reaģēs pie tik lielām pārmaiņām.

Bet nedzīvojam jau Leiputrijā. Man gadījās sastapties arī ar ārstiem, kas neko par elpas aiztures sindromu nezina. Intereses pēc pajautāju viedokli pediatrei, uz kuras lekciju par bērnu veselību biju devusies, un viņas viedoklis bija tāds, ka mums jāvēršas pie psihologa, jo ģimenē noteikti esot kādas problēmas. Protams, neviens nav ideāls, bet, ja ārstei nebija zināms nekas par šādu refleksu, tad es tomēr viņas viedokli neņēmu vērā un nopriecājos, ka mūsu pediatre ir zinošāka. Laikam jau ne velti manā ģimenē bieži par neskaidriem jautājumiem esam konsultējušies ar vairākiem ārstiem, jo nevar visiem būt pieredze visos jautājumos. Tāpēc iesaku arī jums – ja neesat pārliecināti par pirmo mediķa viedokli, tad drošības labad vērsieties pie vēl kāda un ieklausieties arī savā intuīcijā!

KĀ REAĢĒT?

• Ja ievērojam elpas aiztures pazīmes (piemēram, Tomam reflekss aizturēt elpu bija gadījumos, kad viņš ļoti saraudas – šādās reizēs viņš pēkšņi sāka raudāt bez skaņas), ir jādod jauns kairinājums. Katram bērnam labāk darbosies kas cits, bet Tomam vislabāk palīdzēja roku palikšana zem auksta ūdens vai pieiešana pie atvērta loga. Citam palīdzēs ūdens iešļakstīšana sejā vai vēl kas cits. Šādā veidā mums izdevās panākt, ka līdz samaņas zudumam vairs nenonākam.
• Kad bērns atgūstas, viņš raud. Protams, samīļojam tāpat kā vienmēr, kad raud, bet nekā citādāk nereaģējam. Ja bērns pamanīs, ka ar ģībšanu var panākt īpašāku attieksmi, dabūt kaut ko, ko citādāk neļāva, tad iemācīsies elpu aizturēt un noģībt apzināti kā manipulāciju. Līdzīgi kā daži bērni māk izprovocēt sev paaugstinātu temperatūru.
• Teorētiski pēc samaņas zuduma bērnam būtu minūtes laikā pašam jāatgūstas arī neveicot elpināšanu, taču es nezinu, vai realitātē vecāki ir spējīgi vienkārši gaidīt veselu minūti. Samaņas zaudēšana pie sakāpinātām emocijām esot apmēram kā “restarts” smadzenēm un elpošanas sistēmai, lai atjaunotos normāla funkcionēšana.
• Saskaroties ar samaņas zudumu pirmoreiz, jāvēršas pie mediķiem, jo mēs paši tomēr neesam kompetenti uzstādīt diagnozes. Vienmēr labāk ir atrādīties ārstam, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā, vai lai laikus veiktu nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanu.

Nobeigumā pievienošu arī linkus uz vairākiem noderīgiem rakstiem par šo tēmu. Elpas aiztures sindroms noteikti nav vienīgā pārejošā bērnu augšanas īpatnība, ar kādu vecākiem nākas saskarties. Lai gan internetā ir daudz aplamas informācijas, tur var atrast arī gana daudz kvalitatīvas un aktuālas informācijas, pētījumus, pieredzi un viedokļus. Lai vai ar ko nezināmu jūs sastaptos, meklējiet literatūru, lasiet, jautājiet mediķiem, izvērtējiet un vērojiet. Lai jums veselība!

Informācija latviešu valodā:

• Žurnāla “Mans Mazais” interneta lapā

Informācija angļu valodā:

• Child Neurology foundation interneta lapā, autore Sarah Roddy, MD, asociētā profesore pediatrijā un neiroloģijā
• Epilepsy foundation interneta lapā, autori: Robert S. Fisher, MD, PhD; J. Gert van Dijk, MD, PhD; Trudie Lobban
• WebMD interneta lapā
• KidsHealth interneta lapā
• NHS choices interneta lapā