Nesen kā iesācies jauns gads. Daudziem – jauns sākums ar jauniem solījumiem sev un citiem. Es tagad, spontāni šo rakstot, nemeklēšu statistiku, jo aptauju rezultātiem īsti neuzticos, bet ir skaidrs, ka liela daļa cilvēku visām savām apņemšanām ik gadu atmet ar roku vēl nesagaidot 31.janvāri.
Lai gan mana vēstule nākamajam gadam ir un būs privāta, varu pateikt, ka viena no apņemšanām manā sarakstā bija katru dienu atrast laiku izkustēties, kā minimums izpildīt jogas kombināciju “Sveiciens Saulei”. Tomēr šodien ir 10.janvāris un esmu to paveikusi tikai vienu vai varbūt pāris dienas. Muļķīgi, bet, piemēram, šorīt par šo apņemšanos atcerējos tikai pēc tam, kad biju jau uzvilkusi melnas solīdas bikses darbam – ar tām jau nu uz grīdas negulšos. Attaisnojums pilnīgi stulbs, bet patiesībā es to nemaz nesaku kā attaisnojumu, es vispār nesaprotu, kāpēc cilvēki mēdz uzskatīt, ka katrs paskaidrojums vai iemesls ir domāts kā attaisnojums! Tas vienkārši ir paskaidrojums, kāpēc sanāca tā, kā sanāca – tas nav nekāds attaisnojums, es nesaku, ka rīkojos pareizi, es tikai paskaidroju notikumu hronoloģiju, kas noveda pie zināmā iznākuma, viss.
Lai vai kā, Janvāra pirmajās 10 dienās esmu savu apņemšanos izpildījusi tikai par 10% un būtu visai cilvēcīgi tai atmest ar roku, jo “tāpat taču man nesanāks”. Bet ziniet ko, nē, tā es nedarīšu (lai gan šī apņemšanās bija sarakstā arī pirms gada – te iedomājieties smailiju ar plaukstās paslēptām acīm), jo vēl priekšā ir divas trešdaļas janvāra un viss pārējais gads, lai kaut ko mainītu.
Vēl man ir viena svarīga apņemšanās, ko jums atklāšu, un tā ir pavisam vienkārša, bet man ļoti sarežģīta – nekautrēties pateikt “nē”. “Nē” neizdevīgam darbam, “nē” darbiem, ko es labprāt izdarītu, bet skaidri zinu, ka vispirms ir jāpabeidz citi iesāktie darbi un jauniem dotajā mirklī nav īstais laiks. “Nē” arī manām hobiju idejām, kuras var pagaidīt, kamēr pabeigšu citas iesāktās lietas. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo citādāk es sevi apkrauju ar tik daudz darbiem reizē, ka beigu beigās nespēju pabeigt nevienu no tiem un izveidojas haoss – gan galvā, gan uz rakstāmgalda.
Kāpēc es to visu rakstu un kāds tam sakars ar virsrakstu? Joprojām pamazām lasu dažādus gada nogalē publicētus stāstus un atskaites, īpaši jau daiļā dzimuma, par to, kā iepriekšējā gadā nekas nav izdarīts vai ir izdarīts par maz, kā nav izdevies saplānot laiku visam, ko gribētos, bet pašām savi attaisnojumi, nē, paskaidrojumi, liekas pārāk muļķīgi. Un tas nekas, ka ir pabūts vienā vai trijos ceļojumus, piedzemdēts bērns vai atsāktas darba gaitas, uzadīts džemperis pēc 20 gadu adīšanas pauzes, vienalga vienmēr visiem ir par maz ar to, kas ir, vienmēr ir par maz pašiem ar sevi. Bet, mīļie, ar to nav par maz! Ir diezgan dīvaini, ka es to saku, bet sevi vajag iemācīties novērtēt, vajag novērtēt to, kas ir izdarīts, to, cik ir nopelnīts, to, kur ir būts, nevis to, kā vēl nav.
Man ir ļoti slikta īpašība, ko noteikti zina visi, kas mani pazīst – es vienmēr, gandrīz vienmēr kavēju. Tie daži notikumi, ko es neesmu nokavējusi, ir lidojumi ar lidmašīnu un savas kāzas, varbūt vēl kaut kas. Lai kā es jau gadiem ilgi censtos pārstāt kavēt, man tas īpaši labi neizdodas, jo, pat tad, kad es esmu iztaisījusies laikā, kaut kas atgadās pa ceļam, piemēram, braucot uz tikšanos ar velosipēdu, izkūst uz sejas uzklātais saules aizsargkrēms, ietek acīs un sāk grauzt kā nelabais, es vairs neko neredzu un man ir jāapstājas iztīrīt acis, kā rezultātā es, protams, nokavēju. Lai gan es turpinu censties iemācīties būt laikā, es arī cenšos sevi nešaustīt par to, ka nokavēju. Nekad jau nevar zināt, kāpēc mēs nonākam tur, kur nonākam tieši tad, kad nonākam. Varbūt, ka, braucot no rīta uz dārziņu, es aizmirsu bērna zābakus un nācās griezties atpakaļ tāpēc, ka kāds no augšas mūs pasargāja no kaut kā, kas gaidīja ceļā, un tas bija daudz svarīgāk par nokavētām brokastīm. Vai varbūt otrādāk – mēs no kaut kā pasargājām kādu citu. Ir lietas, kam iemeslu mēs neuzzināsim, tāpēc tās vienkāršāk ir pieņemt nekā sevi šaustīt par sīkumiem.
Kaut kur vienmēr zāle ir zaļāka, kaut kur debesis zilākas, kaut kur ir daudz sliktāk, bet tieši tā, kā šeit un tagad, tieši tā kā Tev, tā nav nekur un nevienam. Un, ja tiešām būtu tāda iespēja ar kādu samainīties vietām uz visiem laikiem, vai Tu to darītu? Es nē.
No Comments