Šķiet neesmu šeit stāstījusi, cik milzīgu paniku man uzdzina jautājumi par bērnudārza rindu, kad Toms bija tikko piedzimis. Un vispār visu pirmo gadu. Kāds bērnudārzs, kādi sveši cilvēki? Jūs ko – zaudējuši galvu? Vēlat mums ļaunu? Tā es toreiz panikā domāju. Citi uztraucās par to, ka rindas pārāk garas, es uztraucos, lai tā rinda nepienāk par ātru. Kad Tomam apritēja gads, jautājumi kļuva vēl uzstājīgāki un dzirdēju ļoti daudz kritikas par to, ka vēl par bērnudārzu nedomājam, atbalstu – krietni retāk, toties vai nu no mediķiem vai daudzbērnu mammām. Ieklausoties pediatru un psihologu viedokļos, kā arī savās bailēs no man tik nepazīstamās bērnudārzu vides (es bērnudārzā gājusi neesmu, vīrs ir, tāpēc viņam šādas neracionālas panikas nebija), noskaņojos, ka līdz 3 gadu vecumam Toms bērnudārzā neies.
Ar tādu pārliecību sagaidījām Toma otro dzimšanas dienu, bet tad, dažus mēnešus vēlāk, viņš sāka regulāri jautāt pēc citiem bērniem – māsīcas un draugiem, un mēs sākām pamazām pieņemt, ka drīz bērnudārzs būs, pirmkārt, saistošs tieši viņam pašam un tad, otrkārt, palīgs mums. Sāku sapņot par tādu ideālo iedomu modeli, kur bērns bērnudārzā pavada pusi dienas dažas reizes nedēļā, kamēr es apdaru darbus, kam kopā ar divgadnieku nesanāk pievērsties…
Tagad, atskatoties gadu atpakaļ, kārtējo reizi pārliecinos, ka tas, ko mēs grozām savās domās, vienā vai otrā veidā piepildās. Tad to tā neuztvēru, likās, ka īsti vairs netieku galā – biju ieguvusi Google stipendiju online mācībām, reizē kaut ko arī mēģināju pastrādāt, Toms sāka šad tad negulēt diendusas… Lai gan teorētiski rēķinot likās, ka dienā stundām būtu jāpietiek (2h mācībām, 2h darbam, 2h darboties ar bērnu, 2h ēst gatavošanai, 2h mājai un dārzam, 2h ārā iešanai, 2h visiem kopā vakarā, 2h sev un vēl paliek 8h miegam), reālajā dzīvē tas nedarbojās un sāku iekavēt mācības, tās sev paredzētās stundas arī kaut kur izkūpēja, kā jau tas parasti notiek.
Sagatavošanās.
Un tad paziņa man ieteica jauku auklīti, kas kopā ar vēl vienu aukli apmēram 10 bērnus pieskata savā mājā – vidē, kas iekārtota ļoti līdzīgi bērnudārziem, pati uz vietas gatavo veģetāras maltītes (pusdienās parasti zupu) un daudz darbojas ar bērniem – dzied, iet rotaļās utml. Man izdevās sarunāt, ka vedīšu uz šo mājdārziņu Tomu 1-2 reizes nedēļā uz trim stundām – no 9:30 (pēc brokastīm) līdz 12:30 (pēc pusdienām). Tā kā maksāju par stundām, tad uz diendusu Tomu vedu mājās. Pirmajā dienā es visas trīs stundas arī paliku pie aukles – sēdēju priekštelpā un lasīju grāmatu. Toms mani redzēja, ik pa laikam pienāca kaut ko parādīt, bet aukles darbā un režīmā es nejaucos, tā vietā mudināju Tomu meklēt atbalstu arī pie auklītēm. Vispār biju gatava iet līdzi arī nedēļu, ja vajadzētu, bet jau otrajā dienā pēc pirmās stundas bija skaidrs, ka man tur nav jāsēž, viss ir labi. Vienmēr atvadoties pateicu, pēc cik stundām būšu pakaļ, un tad pēc pusdienām pa ceļam uz mājām Toms aizmiga, man tikai atlika viņu aiznest uz gultiņu. Manuprāt, tas bija ideāls variants, lai bez jebkādiem satraukumiem iepazītos ar bērnudārza kārtību un mācītos spēlēties kopā ar citiem bērniem. Es ieguvu divarpus stundas saviem darbiem un mācībām rīta pusē un pēc tam vēl divas, jo vairs neizpalika man tik svarīgās diendusas.
Tad arī sākām vairāk pievērst uzmanību bērnudārza rindai un likās, ka nav nekādu cerību. Bet tobrīd nebija jau arī milzīgas nepieciešamības, vien tas, ka tuvojās Toma trešā dzimšanas diena un likās, ka man vajadzētu atsākt nopietnāk strādāt. Tā nu vienā no augusta pēdējām piektdienām, ko visi laiski pavadījām pludmalē, man piezvanīja no izglītības pārvaldes, lai piedāvātu pašvaldības apmaksātu vietu bērnudārzā. Piedāvājumu pieņēmām, atlika vien sagaidīt, kamēr pašvaldība nokārtos formalitātes…
Īstais bērnudārzs.
Īstais bērnudārzs, protams, ir daudz nopietnāks pasākums ar stingrāku kārtību un limitētu kavējumu apjomu. Pirmajās trīs dienās Toma bērnudārzā ir sava “iejušanās” kārtība: bērnu jāatved uz brokastīm un pirmajā dienā jābūt pakaļ pirms diendusas, otrajā dienā jānāk pakaļ pēc diendusas un vēlams trešajā dienā būt pakaļ pēc launaga. Zinu, ka katrā bērnudārzā šī kārtība, kā bērniņiem labāk iejusties, atšķiras un to ar vecākiem noteikti izrunās bērnudārza vadība.
Iepriekš biju domājusi, ka gribētu, lai Toms sāk iet bērnudārzā pavasarī vai vasarā, kad slimošanas laiki ir garām, bet sanāca iesākt vēlā rudenī. Tomēr tagad to neuzskatu par mīnusu – pozitīvais fakts, uzsākot bērnudārza gaitas rudenī, ir tas, ka vecāki var bērnam piešķirt daudz vairāk brīvdienu, lai vieglāk pie jaunā režīma pierast. Tā sanāk tāpēc, ka brīvdienu skaits, ko var pieteikt vecāki (bez ārsta zīmes) ir limitēts kalendārā nevis mācību gada ietvaros. Līdz ar to pirmajā rudenī var izmantot visu gada brīvdienu normu. Pirmajās nedēļās jutu, ka trīs dienas pēc kārtas ir pats maksimums, ko gan Toms, gan arī es varu izturēt. Nē, man bērnudārzs neradīja emocionālu traumu un es neraudāju, kad no rīta tur Tomu atstāju, bet fiziski bija (un joprojām ir) ļoti grūti pierast, ka atkal ir agri jāceļas, nav laika pagatavot kārtīgas maltītes, brokastis es vispār vairs neēdu, jo tām man nesanāk laika, un katru dienu ir jānobrauc krietns gabals pie automašīnas stūres. Rīta steiga mani kā ļoti izteiktu pūci šausmīgi nogurdina. Es nezinu, kā izturētu darba dienas, ja Toma dārziņā brokastis būtu pirms 9iem no rīta… cikos tad man nāktos celties, nemaz negribu rēķināt! Kad Tomu pēc 8iem modinu jeb, pareizāk sakot, mēģinu pusaizmigušu saģērbt, viņš slēpjas zem segas un saka, ka grib vēl pačučēt, bet vakarā man jāvelta vismaz pusstunda, lai viņu pierunātu doties no dārziņa prom. Bērnudārzā viņam patīk, bet arī no brīvdienas, kad to piedāvāju, vēl ne reizi nav atteicies.
Slimošana.
Slimošanas tēma nāk komplektā ar bērnudārzu, tā nu tas ir un tur neko nevar darīt. Toms pirms bērnudārzā bija slimojis vien pāris reizes, ārstu praktiski apmeklējām tikai uz obligātajām apskatēm un ikgadējām analīzēm. Bet tad sākās dārziņš… Pēc pirmajām trim dienām mēs ar Tomu abi noslimojām divas nedēļas. Vispār gandrīz katru reizi, kad viņš šoziem slimo, arī es saslimstu. Diezgan klasiski slimošanas periodi izpaužas kā 1-2 nedēļas bērnudārzā, 1-2 nedēļas mājās, tādējādi bērnudārzu apmeklēt sanāk apmēram 50% no mēneša. Par to nepārdzīvoju – no ārstiem un citiem vecākiem esmu dzirdējusi gan to, ka tā izstrādājas imunitāte, gan, ka 2 līdz 3 vai pat 4 gadu vecumam slimošana ir augšanas un attīstības blakusfaktors, kas gluži vienkārši sakrīt ar bērnudārza gaitu uzsākšanas laiku. Pozitīvi, ja kolēģi un priekšniecība ar bērna regulārām slimošanām rēķinās, grūtāk, ja skatās ar aizdomām. Apgrūtinošākais, ka katru reizi jādodas pēc ārsta zīmes, pat tad, ja citādāk ar saaukstēšanos tiktu galā paši. Tāpat mani mulsina, ka ārsti baidās dalīt slimības lapu pie vienas slimošanas, piemēram, mamma var strādāt no mājām 4 dienas nedēļā, bet 1 dienu viņai jādodas darīšanās, tad, savukārt, mājās varētu palikt tētis – bērnam slimojot 2 nedēļas, tās sanāktu 2 atsevišķas slimības lapas pa 1 dienai tētim, bet ārsti baidās, ka tas izskatīsies aizdomīgi. Man gan liekas, ka valstij vajadzētu priecāties, ka vecāki vienkārši nepaņem 2 nedēļu slimības lapu, ja tas nav īsti nepieciešams, bet nu tas jau tikai mans viedoklis.
Atstāt no rīta un “solis atpakaļ”.
Man ir pārliecība, kas radās jau Tomam esot zīdainim, ka viņš man agri vai vēlu ļaus doties savās darīšanās un paliks ar manis izvēlēto pieskatītāju, tikai vienreiz atvadas prasīs 1 minūti, bet citā reizē 15. Es nemēdzu viņu atstāt kādam raudošu – sak, gan jau nomierinās, jo ir liela iespēja, ka nenomierinās gan un bērns raudās tik ilgi, kamēr mamma atnāks atpakaļ, arī tad, ja jāraud būs vairākas stundas. Šo pārliecību ir stiprinājusi arī vairāku draudzeņu un paziņu pieredze. Tāpat esmu pārliecināta, ka palīdz, ja bērnam pasaku, cik stundas būšu prom. Protams, mazie laiku nesaprot gluži tā, kā pieaugušie, bet laika izjūtu Tomam sāku trenēt apmēram gada vecumā, lai vieglāk izturēt ceļu automašīnā. Vienkārši teicu, cik minūtes vai stundas mums jābrauc un arī pa ceļam stāstīju, cik vēl ilgi brauksim – diezgan ātri tas sāka palīdzēt. Piemēram, viņš sāk raudāt 10 minūtes pirms mājām – es saku, ka līdz mājām ir 10 minūtes, un jautāju, vai stāsimies vai brauksim līdz mājām. 9 reizes no 10 viņš izvēlas nestāties un atlikušās 10 minūtes iztur neraudot. Atgriežoties pie tēmas, protams, no rīta nesaku viņam, ka būšu pēc 8 stundām, tad izvēlos teikt, ka būšu pēc launaga. Parasti mēs no rīta ierodamies pēdējā brīdī uz brokastīm, ātri palīdzu pārģērbties, fiksa buča un ātā, būšu vakarpusē pakaļ. Tomēr bija mums arī “solis atpakaļ” un dažas dienas varēju “izbaudīt”, kā jūtas mammas, kuru bērni no rīta viņas negrib laist prom…
Vienu dienu man bija jāpabeidz steidzams darbs, attiecīgi mašīnā sēdos jau sastrēgumu stundā un, kamēr tiku līdz bērnudārzam, bija jau sākusies dežūrgrupa, t.i. visu grupiņu bērni, kas vēl gaida vecākus, pēdējā stundā visi kopā paliek ar vienu, šajā gadījumā Tomam svešu, auklīti. Lai gan mani sagaidīja priecīgs un nemaz uzreiz mājās negribēja doties, tomēr nākamās trīs dienas no rīta mani diezgan ilgi nelaida prom, visu laiku gribēja opā un mīļoties. Pēc trim dienām viss atgriezās vecajās sliedēs un par laimi pārējās reizes man ir izdevies viņam aizbraukt pakaļ pirms dežūrgrupas. Tā es uzzināju, ka tāda dežūrgrupa vispār ir, un pēc tam jau visi vecāki un pedagogi bez izņēmuma man stāstīja, ka dežūrgrupas nepatīkot nevienam bērnam.
Ieguvumi un zaudējumi.
Es jau pieminēju dažus zaudējumus – iespēju izgulēties, nesteidzīgu mājas dzīvi, noteikti tas ir arī laiks kopā. Lai gan daudz dzirdēts, ka kvalitāte sit pušu kvantitāti, tad vakaros, kad visi noguruši un vēl ātri jāpagatavo vakariņas, varbūt jāieslēdz veļasmašīna un jāizdara vēl visādi sadzīves darbi, nekāda baigā kvalitāte vis nesanāk, drīzāk tā kvalitāte beidzas ar sakašķēšanos, mēģinot mazo spītnieku piedabūt taisīties gulēt, jo tas ir pēdējais, kas viņam prātā. Vēl es noteikti esmu zaudējusi daļu savas pamatīgi uztrenētās pacietības – nezinu, vai vēl kāda mamma tā jūtas vai nē… Mammas, kā ar jums ir? 😉
Bet, protams, ka ieguvumu arī ir gana daudz – sākot ar komunikāciju, ne tikai bērniem savā starpā, bet arī valodas pilnveidošanās, lai varētu labāk komunicēt ar bērnudārza personālu, kārtīgs, silts un svaigi gatavots ēdiens trīs reizes dienā par saprātīgu samaksu, patstāvība, ģērbšanās prasmes un podiņmācība, labāka dienas režīma izpratne un regulāras diendusas, kas man liekas ļoti svarīgi, lai vakarā būtu labāks garastāvoklis. Klāt nāk arī dažādi uzdevumi un radošie darbi, atšķirīgi no tiem, ko Tomam piedāvāju mājās. Un visbeidzot vēl viena svarīga mācība, ka katrā vietā ir sava kārtība, kas jāievēro. Nesen Toms mums sūdzējās, ka auklīte neesot ļāvusi pikoties – viņš citam bērniņam bēris uz galvas sniegu “es taisīju lietutiņu” un nesaprata, kāpēc to neļauj. Tā nu tas ir – mēs pikojamies un uztveram to kā jautru rotaļu, arī, ja sniegs nonāk uz galvas, bet visi to tā neuztver, un tā ir ļoti svarīga prasme pielāgoties atšķirīgiem noteikumiem, kas valda atšķirīgās vidēs.
No Comments