Šķiet vissvarīgākais mērķis šajā ceļojumā mums ar vīru bija uz Alpiem aizvest vecāko bērnu Tomu. Viņš bija iemācījies slēpot gadu iepriekš Latvijā un šeit jau paspēja sajusties kā profiņš – visu protu, ko jūs man te piečakarējaties ar saviem pagriezieniem! Pa vietējām 400 m kalna nogāzēm jau patiešām nav baigi sarežģīti nobraukt trijstūrītī, bet lielajos kalnos ar to būs par maz. Tāpēc gribējām viņam parādīt īstus kalnus un īstas slēpošanas trases, turklāt izmantojot to, ka vēl pēdējo gadu Tomam pacēlāja karte Austrijā izmaksāja 2€ dienā (līdz 7 gadu vecumam, ieskaitot).
Soldena ir vieta, kur pirmoreiz slēpojām abi ar vīru, kad vēl nemācējām slēpot, un jau kādu laiku abiem prātā bija doma tur atgriezties vēlreiz – nu jau ar krietni vien labākām iemaņām slēpošanā. Reizē arī Soldena ar gana daudz vieglajām trasēm šķita piemērota Toma pirmajai lielajai slēpošanai!
Patiesību sakot arī jaunākais bērns Magnuss, kuram uz slēpošanas brīdi tikko bija apritējuši trīs gadi, apgalvoja, ka gribot slēpot, bet, pamēģinot uzkāpt uz slēpēm Latvijā, tapa skaidrs, ka vēl būs par agru. Tā nu ar viņu sarunājām, ka šajā reizē apskatīsim kalnus, izbrauksim ar ragavām un slēposim nākošgad. Ja esat lasījuši manu rakstu par slēpošanu Bukovelā, tad aptuveni nojautīsiet, kā organizējam slēpošanu, ja līdzi ir bērns, kurš vēl neslēpo. Tikai atšķirība tā, ka Austrijā (tāpat kā lielākoties Alpos) slēpošanas kūrorti darbojas līdz apmēram četriem pēcpusdienā, līdz ar to mainīšanās dienas vidū būtu bezjēdzīga – attiecīgi jāmainās pa veselām dienām. Bet par visu pa punktiem. 🙂
CEĻŠ
Teju 2000 km ir jānobrauc, lai nokļūtu Soldenā. Tā ir apmēram diennakts ceļā – lai gan google maps sola 19 stundas, jāņem vērā, ka tajās nav ierēķinātas ne apstāšanās pauzes, ne arī reālais vidējais ātrums uz ceļiem. Tā kā attālums nav mazs un ceļojam sešatā (4 pieaugušie un 2 bērni), tad noīrējam busiņu. Busiņš nozīmē vairāk vietas pašiem un nesatraukšanos, vai pietiks vietas mantām. Un tā kā vietas vairāk, attiecīgi sēdēt ērtāk, tad nolemjam riskēt un braukt visu ceļu vienā piegājienā, ietaupot gan visiem dārgo laiku, gan naudu, gan arī neērtības uz nakšņošanu viesnīcā stiept koferus un visas vērtīgās mantas, ko nevajadzētu atstāt mašīnā. Izbraucām vakarpusē, lai pēc dažu stundu brauciena jau bērni liktos gulēt uz nakti un lai nākamās dienas vakarā būtu noīrētajos apartamentos. Par laimi mūsu bērni nakts braucienu izturēja veiksmīgi – aizmiegot gan sūdzējās, ka gribot savā gultā un pa nakti bija brīži, kad gribētos varēt vairāk pagrozīties nevis atrasties autokrēsliņā, bet kopumā garais pārbrauciens pierādījās kā pareizā izvēle.
APARTAMENTI
Šajā reizē mēs Austrijā apmetāmies slēpošanas kūrorta blakus pilsētiņā Langenfeldē un ar savu izvēli bijām ļoti apmierināti!
Protams, ka viens no svarīgākajiem kritērijiem bija cena, kas, kā jau visur, ārpus centra ir mazāka. Bet, tā kā bija skaidrs, ka uz maiņām viens no pieaugušajiem katru dienu paliks mājās kopā ar Magnusu un dažas dienas arī ar Tomu, tad otrs svarīgais kritērijs bija, lai tuvākajā apkārtnē ir iespēja iziet pastaigā. Šeit nu patiesi bija ne mazums taku, ko izstaigāt! Sākot ar rotaļu laukumu un pašu jauko ciematiņu kopumā, beidzot ar upītēm, ūdenskritumu un garākām pastaigu takām, kurās gan varētu doties vasarā. Mūsu apartaments atradās tādā kā piepilsētas privātmāju ciematiņā, bet turpat pāri ielai sākās lauku ciems ar traktoru pie katras otrās mājas, gotiņām, aitiņām, vistām un citiem mājlopiņiem. Skaisti un interesanti ne tikai bērniem, bet arī pašiem!
Mani vispār ceļojumos uzrunā iespēja redzēt vietējo iedzīvotāju sadzīvi, dienas ritmu, ne tikai atpūsties kūrortā, tāpēc par skaisto atvaļinājuma mājvietu biju dubulti priecīga!
ŅEM VĒRĀ:
- Alpos apartamenti lielākoties pieejami īrei no sestdienas līdz piektdienai vai no svētdienas līdz sestdienai, abos gadījumos tieši uz nedēļu. Atrast apartamentus uz īsāku laika periodu ir gandrīz neiespējami, tāpēc izdevīgi savu atpūtu kalnos pielāgot šai sistēmai.
- Lai atrastu apartamentus Austrijas kalnos, ierastais booking nav labākā vieta, kur tos meklēt. Austrijā izplatītas īres apartamentu vietnes atsevišķi pa reģioniem. Mēs apartamentus atradām šajā vietnē: https://www.oetztal.com.
- Sludinājumos norādītajai cenai jāpierēķina klāt nodoklis katrai personai par katru nakti (arī bērniem).
- Pievērs uzmanību, lai izvēlētajā naktsmītnē ir pieejams slēpju zābaku žāvētājs.
PASTAIGU VIETAS UN APSKATES OBJEKTI
Viena no skaistākajām vietām mūsu Austrijas ceļojuma mājvietas tuvākajā apkārtnē bija Lehner ūdenskritums – kalnos ūdenskritumu ir daudz, jo tie ir neatņemama kalnu upīšu sastāvdaļa, bet šajā vietā īpašs bija vēsturisko ūdensdzirnavu muzejs. Lai gan līdz vasaras sākumam slēgts, to varēja apskatīt no ārpuses, pārrunāt ar bērniem, kā darbojas dzirnavas un izpētīt, kā ūdens no kalnu upītes ūdenskrituma trīs līmeņos darbina dzirnavu ratus.
Patiesību sakot gan redzējām tikai ūdenskrituma apakšējo daļu, tālāk uz augšu ved pārgājienu takas, kas šobrīd vēl bija klātas ar ledu. Bet vasarā tur varētu izdoties aizraujošs pārgājiens!
TOMA PIRMAIS SLĒPOŠANAS PIEDZĪVOJUMS
Kā jau sākumā pieminēju, Alpos sakarīgāka mainīšanās sanāk pa dienām, īpaši, ja līdz pacēlājiem jābrauc, tāpēc sadalījām, kurš no pieaugušajiem katrā no sešām slēpošanas dienām paliks mājās ar vienu vai abiem bērniem, jo diezgan prognozējami, ka Tomam sešas pilnas slēpošanas dienas būtu par daudz.
Pirmā diena nebija viegla – kļūdas pēc sākām ar sarkano trasi un braucām to vairākas stundas. Viens Tomam pa priekšu, otrs aizmugurē, trešais blakus. Es kā trakāko no šīs dienas atceros pakaļdzīšanos pa kalnu nekontrolēti ripojošam bērnam, kurš nesaprot, ka jāmēģina pašam apstāties, tāpēc mēs abi ar vīru slēpojam maksimāli ātri, cenšoties bērnu noķert un apstādināt, pa vidu nesaskrienoties savā starpā.
Lai gan ne mazāk satraucošas bija arī dienas beigas, kad Tomu, kurš bija nobijies pēc viena no kritieniem (kādi visai loģiski pirmajā dienā gadās pietiekami daudz) un arī noguris, uz maiņām opā no kalna lejā veda viņa tētis un vectētiņš, līdz, par laimi, kalnu glābšanas dienesta sniega motocikls piestāja piedāvāt palīdzību un droši nogādāja Tomu uz ar mums sarunātu tikšanās vietu.
Neskatoties uz visiem šiem pirmās dienas piedzīvojumiem, Tomiņš paguva arī uzlabot savas slēpošanas prasmes, lai pēc vienas dienas pauzītes priecīgi un tīri veikli noslēpotu vēl trīs dienas! Pacietība pirmajā dienā bija vajadzīga milzīga, bet rezultāts bija tā vērts!☺️
RAGAVU IZBRAUCIENS
Visvairāk jautājumus esmu saņēmusi par izbraucienu ar ragaviņām un tas mums patiesi bija īpašs un neaizmirstams piedzīvojums!
Šķiet svarīgi piebilst, ka mēs pa ragavu trasi kalnos braucām pirmoreiz, tāpēc mums nav ar ko salīdzināt (ragavu īre un trases ir ne vienā vien slēpošanas kūrortā). Arī šeit bijām domājuši ar ragavām braukt netālu esošajā Gurglā pa 4,5 km garu ragavu trasi, bet sezonas beigās tur vairs nebija pietiekoši daudz sniega, tāpēc variants bija tikai 7 km garš ragavu nobrauciens pašā Soldenā. Mums pieaugušajiem tā vēlme braukt vakarā ar ragavām pat nebija tik milzīga, bet gribējām kalnos uzvest un izvizināt Magnusu, kā bijām viņam solījuši.
Ja sākumā apsvērām domu, ka Toms varētu braukt viens pats, tad jau pašā ragavu kalna augšdaļā nopriecājos, ka pie šādas domas nepalikām – tur neviens mazs bērns nevarētu braukt viens pats! Šis pasākums vairāk piemērots draugu kompānijai, jo brauciens ir diezgan traks! Iedomājieties paši – 7 km, no kuriem liela daļa ir pa serpentīnu (vienā pusē klints, otrā nogāze), pagriezieni, kā jau serpentīnam, asi, tajos gan vismaz ir dēļu sienas nožogojums. Vienā šādā sienā nedaudz ietriecos arī es, bet neba nu vienīgā – asākajos līkumos varēja manīt tādus pašus veiksminiekus! Kā jau bailīgs tips un vēl ar pasaules vērtīgāko “kravu” sev priekšā, es bremzēju pilnīgi visu laiku – bremzēšana un arī stūrēšana notiek ar papēžiem pret sniegu, tāpēc šādam pasākumam ieteicams izvēlēties izturīgus un vēlams ne savus pašus jaunākos un skaistākos zābakus. 😉
Viennozīmīgi interesants un aizraujošs piedzīvojums, varbūt kādreiz bez bērniem un vislabāk jau draugu kompānijā varētu arī atkārtot! Bet tas noteikti nebija nekāds vieglais un mierīgais brauciens ar ragaviņām, kā pirmajā brīdī varētu šķist!
MĀJUPCEĻA PIETURPUNKTI
Pirms dažiem gadiem maija svētkos devāmies ceļojumā, ko nodēvējām par “tūkstoš kilometriem pretim saulei”, un, mājupceļā no Alpiem piestājot Minhenē, bija tieši tāda pati sajūta! Acīmredzot ne velti Minheni dēvē par Vācijas saulaināko pilsētu. Marta beigās pavasaris pilnā plaukumā, rindas pie saldējuma tirgotājiem parkā un sērfotāji uz Eisbach kanāla mākslīgi veidotā viļņa – mazliet sirreāli, kad iepriekšējā dienā izkāpts no slēpju zābakiem un dažas stundas vēlāk Polijā jāmeklē, kur iepakotas ziemas jakas, cepures un šalles, lai uz piecām minūtēm izkāptu izkustēties.
Minhene ir skaista un ļoti dzīva pilsēta ar parku kompleksu pilsētas centrā, kuru dienas laikā nemaz tā īsti nevar izstaigāt. Mums diemžēl nebija laika piestāt kādā no Minhenes slavenajiem stadioniem vai doties uz BMW muzeju – tas viss lai paliek kādai citai reizei. Jo no tā, ko Minhenē paspējām ieraudzīt, labprāt tur vēl kādreiz iegrieztos!
No Comments