Ar mazuli uz kalniem!

Ceļošana nenoliedzami ir viena no dzīves baudām, tāpēc mēs ar vīru cenšamies vismaz reizi gadā aizbraukt atpūsties ārpus Baltijas valstu robežām.

Tagad, kad esam vairs nevis divi, bet trīs, ceļošana pašsaprotami ir kļuvusi daudz citādāka, taču noteikti ne sliktāka! 🙂

Vienojamies, ka jūlija otrā pusē ceļosim ar automašīnu un maršuts būs Bauska -200- Kauņa -260- Lomža -140- Varšava -300- Krakova -110- Zakopane -240- Kielce -180- Varšava -190- Belostoka -440- Bauska. Kopā turp un atpakaļ tie ir apmēram 2000 km, ko jāpieveic 9 dienās.

Ceļojuma laikā Tomam paliek 10 mēneši – šis ir ļoti aktīvs un darbīgs vecums, kad gribas visu izpētīt, visur aizrāpot un aizsniegties… Ilgi nosēdēt uz vietas nav viegli, tāpēc braukšanu ieplānojam pārsvarā Toma gulēšanas laikos.

LAI VIEGLĀKI PĀRBRAUCIENI MAŠĪNĀ… Kādu mēnesi pirms ceļojuma atlieku vēl nelietotās rotaļlietas un grāmatiņas, lai tās būtu interesantākas braucienā. No iemīļotajām mantām līdzi ņemam trauciņus, ko var salikt kā piramīdu un vienu otrā, tajos ir arī caurumi dažādu formu klucīšiem – absolūts favorīts mašīnā un viesnīcās! Nedrīkst aizmirst arī miega zaķi! 🙂 Katram gadījumam, līdzi paņemam arī knupīšus, jo, lai gan mums tie īsti neiet pie sirds, pārbraucienos reizēm noder. Taču pats svarīgākais – kā daudzi bērni šajā vecumā, arī Toms jau gan emocionāli, gan fiziski bija no sava bēbīšu autokrēsliņa izaudzis, tāpēc pirms ceļojuma autokrēsliņu nomainījām uz lielāku (joprojām atpakaļskata). Liels bija mūsu prieks, ka mazais vairs pret braukšanu autokrēsliņā neprotestē! Tagad viņš var labi redzēt gan pa sānu, gan aizmugures logu un tas vien jau padara braukšanu interesantāku, nemaz nerunājot par to, ka viņš atrodas sēdus nevis pusguļus pozā.

Ikdienā Toms pārsvarā ēd Latvijā audzētu pārtiku, ideāli, ja augļi, ogas un šādi tādi dārzeņi ir no mūsu vai vecmāmiņu dārza. Taču ir skaidrs, ka visu mazajam nepieciešamo pārtiku līdzi paņemt nevar, un galu galā lietuvieši dod priekšroku Lietuvas produktiem, poļi – Polijas utml. Pirmajām dienām gan Latvijas dārzeņus un ogas līdzi paņemam. Viesnīcās brokastīs ir pieejams gan bezpiedevu jogurts, gan biezpiens, bet karstu ūdeni putrai atrast nav problēma. Turklāt var jau nogaršot arī kādu “burciņēdienu”.

Mašīna, protams, ir uzkrauta ar kaudzīti! 😀 Sēžamrati aizņem pusi bagāžnieka, drēbes, aukstumkaste, ergosoma, pludmales telts, ceļojuma gultiņa, rotaļlietas un vēl visādi sīkumi, to skaitā nūjas kāpšanai kalnos. Vēl arī telts, matracis un gultasveļa, ja nu pa ceļam atrodam kādu vilinošu kempingu (kas mums diemžēl gan neizdevās, tā ka šīs mantas izrādījās liekas).

Aiziet! No Latvijas izbraucam agri no rīta, jo pirmajā dienā jāpieveic 460 km (tas ir garākais ceļojumā paredzētais ceļš vienai dienai). Pa ceļam atpūšamies un izkustamies Kauņas zoodārzā, kur no dzīvnieciņiem diemžēl palicis gaužām maz, bet kā pāris stundu pastaiga tā ir ļoti jauka. Šobrīd mazā interesi spēj piesaistīt tikai lielie dzīvnieki – žirafe, lauva, ēzelītis, bet mazāki vai peldoši nav viņa uzmanības lokā. Tiklīdz Tomam sāk nākt miegs, dodamies uz mašīnu un turpinām ceļu līdz viesnīcai Lomžā. Ar pirmo dienu esam tikuši galā ļoti veiksmīgi, mazais braucot padusmojās tikai īsu brīdi.

Otro dienu iesākam ar brokastīm Lomžā, kur viesnīcai blakus esošais restorāns tiek atslēgts speciāli mums. Starp citu, visā ceļojumā nevienā ēstuvē mums neaizrādīja, ka mazajam ir līdzi savs ēdamais nevis pasūtām kaut ko no ēdienkartes. Dodamies uz Varšavu, kur šoreiz paredzēta iepirkšanās, jo pilsētas centru izstaigām jau pagājušajā vasarā ar visu lielo punci. No vienas puses lielveikals nav tā piemērotākā vieta maziem bērniem, bet no otras – kad ārā ir 35 grādi un vairāk, tad veikalā ir tīri patīkami. Un tā ir arī iespēja nopirkt mazajam drēbes no tādiem ražotājiem, ko citādāk pasūtītu internetā “neapčamdot”, piemēram F&F. Polijā ir arī mums tīkamie C&A veikali. Nav jau tā, ka viss būtu daudz lētāk, bet šim tam cenas ir tiešām iepriecinošas. Pēc iepirkšanās ir vēl paliels gabaliņš līdz Krakovai – tur mūs gaida apartamenti kopmītnēs!

Krakovā nakšņojam divas naktis, lai paši un vissvarīgāk – bērns – varētu vienu dienu atpūsties no uzturēšanās automašīnā. Kopmītnes istabiņa ir ļoti tīra, ar savu vannas istabu, ledusskapi un dvieļiem, šampūniem, pieejamas arī brokastis.

Pēc trešās dienas brokastīm mazo sēdinām ratos un dodamies uz centru ar autobusu. Krakovā ir tiešām daudz, ko redzēt. Mēs izstaigājam vecpilsētu, izbraucam zirga pajūgā (ar visiem ratiem!) un no ārpuses apskatām karaļa pili. Vēlā pēcpusdienā atgriežamies naktsmītnē un esam patīkami pārsteigti, ka istabiņas tiek katru dienu tīrītas, turklāt, redzot, ka mums ir bērnu ceļojuma gultiņa, ir nolikts papildus dvielis. Sīkums, bet patīkami!

Zakrzowek ezers Krakovā

Zakrzowek ezers Krakovā

Ceturtajā dienā mums jānobrauc pavisam maz – nieka 110 km līdz Zakopanei, tāpēc rīta pusē turpat Krakovā vēl nedaudz pasirojam pa veikaliem, bet dienas vidū braucam meklēt aizliegto ezeru. Interesanti, ka daudzi poļi pat nezina, vai Zakrzowek ezers tiešām eksistē vai arī tas ir tikai mīts. Mēs bijām lasījuši, ka šajā ezerā nedrīkst peldēt, bet izrādās, ka pie tā pat nedrīkst pieiet – viss klinšainais ezers ir iežogots un tam ir atļauts piekļūt tikai ar niršanas skolas atļaujām. Taču žogā ik pēc neliela gabaliņa ir apkārtējo iedzīvotāju atlauzti caurumi, caur kuriem vietējie droši dodas sauļoties un peldēties. Klinšainie ezera krasti ir pasakaini skaisti un ir ļoti žēl, ka Krakovas pilsēta nav izveidojusi nevienu legālu pieeju šim ezeram, lai to varētu vismaz apskatīt. Karstums ir nežēlīgs un mēs turpinām ceļu uz netālu esošo sāls raktuvju pilsētu Wieliczka. Pēc īsas apspriedes nolemjam riskēt un doties 3 stundu garajā ekskursijā sāls raktuvēs. Esam bažīgi – ja ieiesim un Tomam nepatiks, ko tad? Saģērbjamies siltāk, mazo liekam ergosomā un dodamies. Uzgaidāmajā telpā ir par siltu un Toms sāk pukoties, ka rindā jāgaida tik ilgi… Sākas garais kāpiens lejup. Ar mazo somā ir nedaudz grūtāk kāpt pa kāpnēm, bet mēs tomēr neesam paši lēnākie grupā un citus neaizkavējam. Toms apmierināts ēd rīsu sausmaizīti un pēc kāda laiciņa aizmieg, lai mammai somā nočučētu visu pārējo ekskursiju. Vēlu vakarā iebraucam aizrunātajos apartamentos Zakopanē – mums ir 1 istaba un privāta vannas istaba gaitenim otrā pusē. Neveiksmīgi, ka šeit mēbeles ir rūķīšu izmērā un līdz ar to Toms visam var tikt klāt. Mikroviļņu krāsni apsedzam, lai tā nepiesaistītu mazā uzmanību. Jāatzīst, ka vannas istabas novietojums nav īpaši ērts, bet paši jau tādus apartamentus izvēlējāmies. Zināsim, ka Zakopanē naktsmītne ir jārezervē krietni laicīgāk, kad vēl ir plašāks piedāvājums par pieņemamām cenām.

Piektās dienas rīts ir saulains un silts. Pēc pieredzējušu Tatru apceļotāju ieteikuma braucam uz Dolina Bialki, no kurienes zirga pajūgā dodamies 8 km līdz kalnu ezeram Morskoje oko. Brauciens ar zirgu ir diezgan ilgs, ratos ir vēsi un mēs nedaudz dusmojamies, ka tikai dēļ pajūgu biznesa nedrīkst ar mašīnu piebraukt tuvāk. Taču ezers ir skaists, lēnām apejam tam apkārt un Toms atkal daļu no pastaigas noguļ somā man uz vēdera. Izrādās, ka Tatri nav gluži zaļa ieslīpa pastaigu pļaviņa kā biju iedomājusies. Taka ir akmeņaina un nūjas iešanai tiktiešām palīdz. Pusceļā vīrs uzskrien kalnā apskatīties otru ezeru, bet Tomam tas ir atpūtas laiks, kad parāpot, tikt pārģērbtam un pabarotam. Atpakaļceļā par braucienu pajūgā maksāt negribam un nolemjam lejā iet kājām. Iet pa asfaltētu gludu ceļu lejup nav grūti, bet 8 km nav maz – tomēr līdz tumsai esam tos pievarējuši!

Morskoje oko

Morskoje oko

Zakopanē pavadīsim vēl 1 pilnu dienu, tāpēc sestajā ceļojuma dienā dodamies uz Kuznice turpat pilsētiņā, no kurienes funikulieris mūs uzvedīs līdz pat Kasprovie Werch. Rindā uz kasi jāstāv 2 stundas, bet vēlāk uzzinām, ka pilsētas centrā ir biļešu automāts un no rindas varēja arī izvairīties. Kasieris mums 3 reizes pārjautā, vai tiešām gribam biļetes tikai augšup. Kad esam uzbraukuši kalnā, secinām, ka kasierim vispār nevajadzēja pārdot mums biļetes, jo tur ir auksts, līst un ir migla. No skaistā skata ne vēsts – braukt lejā ar funikulieri būtu pilnībā vējā izmesta nauda un laiks. Saņemamies, saģērbjamies lietus jakās un kāpjam no kalna lejā. Labi, ka Toms drīz ergosomā aizmieg – viņam grūti saprast visas tās lietus jakas un tuntulēšanos. Skati laikam ir skaisti, bet lietū tikai dažas reizes apstājamies palūkoties apkārt.

Septītajā dienā mums ir jānokļūst no Zakopanes līdz naktsmītnei Kielcē. Pirmo dienas pusi pavadām Zakopanes centrā – tā ir jauka, maza, tūristu un tirgotāju pilna pilsētiņa. Pēcpusdienā pa ceļam uz Kielci peldamies siltajos termālajos baseinos – Toms ir sajūsmā, jo ūdens viņam patīk!

Astotās dienas maršuts – Kielce – Varšava – Belostoka – ir jau mājupceļš. Neko pieminēšanas cienīgu neapskatām. Reizē gribas un negribas braukt mājās, bet tā kā nekādu kempingu neatrodam, tad mājupceļu turpinām.

Pēdējo, devīto ceļojuma dienu iesākam ar Belostokas centra ātru izstaigāšanu. Polijai diezgan tipisks vecpilsētas centrs, kur ir vērts pabūt. Ja nebūtu jāsteidzas, varētu arī pasēdēt āra kafejnīcā vēsturisku ēku ielenkumā. Turpat netālu atrodas Braņicku pils ar glītu, mini dzīvžogiem un skulptūrām izdekorētu dārzu. Tas arī ir mūsu ceļojuma pēdējais pieturas punkts. Naktī atgriežamies Latvijā.

Belostoka un Braņicku pils

Belostoka un Braņicku pils

Share

No Comments

Leave a Comment

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.