Bērns un Kaķis

Vakar vakarā, kad kaķis kārtējo reizi pamodināja Tomu brīdī, kad viņš teju, teju aizmigs, un tādējādi pārcēla mūsu gulētiešanas laiku par kādu pusstundu, sapratu, ka vēlos uzrakstīt par KAĶI. Gan kontekstā ar šodienu, gan par pirmo dienu, kad ar mazu zīdainīti atbraucām mājās no slimnīcas.

Jāsāk laikam ar to, ka mums ir audzināts kaķis. Ričiņš. Gudrs. Ļoti labi zina, ko drīkst un ko ne. Kā jau kaķis, ne vienmēr klausa. Ik pa laikam pārbauda, vai joprojām nedrīkst kāpt uz galda. Atcerās savus nedarbus. Vismaz pietiekoši ilgi, lai ar savu uzvedību nodotu, ka kaut ko ir sastrādājis. Viņš ir vairāk mājas kaķis, kas ārā var iet tikai, kad ejam paši. Kaķim kā tādam princītim gribas gulēt uz vismīkstākās segas vai pufīgākā spilvena, tāpēc pēc ārā iešanas mēs pārmeklējam viņa kažoku, lai viņš mājās neienestu ērces. Kad piedzima Toms, kaķim tikko bija apritējuši 5 gadi.

GRŪTNIECĪBA UN KAĶIS

Esot stāvoklī, bieži domāju, vai kaķis dzird manā puncī ātri pukstošo mazo sirsniņu. Viņš biežāk kā iepriekš gribēja gulēt man blakus vēderam. Mācīju, lai nekāpj tieši uz vēdera.

PIRMĀS DIENAS MĀJĀS AR MAZULĪTI

Sākumā kaķis uz bēbīti skatījās piesardzīgi, pavisam klāt nepiegāja. Kaķis pēkšņi likās TIK milzīgs. Salikām Toma gutiņu un kaķim uzreiz bija tur jāiekāpj. Nolēmām, ka kaķa ziņkārība jebkurā gadījumā gūs virsroku, tāpēc visdrošāk būs, ja atļausim viņam iekāpt bēbīša gultiņā, tikai jāiemāca, ka nedrīkst gulēt uz segas, lai netīšām neuzgultos virsū mazulim. Tas nebija grūti – dažas reizes nostumjot kaķi no segas un pasakot, ka drīkst gulēt tikai blakus uz palaga, viņš saprata.

Kādas pāris dienas starp mājās atgriešanos un atvaļinājumu, vīrs devās uz darbu. Lai arī kaķis nekādu agresiju vai pārlieku uzmācību mazulim neizrādīja, man tāpat bija bail viņus abus atstāt divatā. Pat uz minūti, lai aizietu uz citu telpu. Arī gatavojot ēst (tajās reizēs, kad nebija jāgatavo ar mazuli rokās), ik pa brīdim uzmetu skatienu, vai viss ir kārtībā. To gan noteikti būtu darījusi arī bez kaķa. 🙂

Kopumā kaķim jaunais ģimenes loceklis interesēja mazāk nekā jaunā gultiņa un kulba. Bija reizes, kad kaķis paspēja iekārtoties kulbā ātrāk nekā es tur ieliku Tomu. Tad nācās dzīt prom, jo kulbā gulēt kaķim nebija ļauts.

PIRMAIS GADS

Grūtākais bija pa nakti, kad uz nakts barošanām mazo ņēmu blakus mums gultā. Es biju iemanījusies aplikt rokas bebītim tā, lai pa miegam justu, ja kaķis mēģina uzkāpt viņam virsū. Pati laikam vispār miegā nepakustējos, lai neizjauktu sargājošo pozu (līdz laikam, kad Toms pats sāka aktīvi miegā grozīties).

lielsunmazs_berns-un-kakisMēs kaķim daudz reizes stāstījām, ka mazais cilvēks turpmāk arī būs saimnieks. Tāpēc viņam pāri darīt nedrīkst. Jo lielāks Toms auga un vairāk varēja izdarīt, jo vairāk kaķis centās no viņa izvairīties. Tajā pašā laikā kaķis ļoti bieži izvēlējās gulēt uz Toma aktivitātes paklājiņa mīkstākajiem kvadrātiņiem vai uz pārtinamās virsmas. Mācījām Tomam, ka kaķīti var mierīgi paglaudīt, bet nevajag bakstīt vai sist. Savukārt kaķi slavējām, kad viņš sevi paglaudīt atļāva. Pāris reizes Ričiņš mēģināja Tomam iekost (kad viņš domāja, ka mēs ar vīru neredzam), tad uzreiz kaķi sarājām. Visai ātri radās iespaids, ka kaķis saprot – arī mazulis ir saimnieks. Bērns rāpoja, kaķis muka. Abi priecīgi! 🙂

BET viss, ko stāstu par mūsu kaķa toleranci pret Tomu, attiecas tikai uz Tomu. Ja cits bērns mēģinās kaķi paglaudīt, viņš visticamāk kodīs vai sitīs ar ķepu. Samērā maigi, bet tomēr.

12-18 MĒNEŠI

Toms sāka staigāt neilgi pirms gada vecuma un, līdz ar staigāšanas prasmes uzlabošanos, kaķim kļuva aizvien grūtāk aizmukt. Kad staigāšnai pievienojās skriešana, tad dažbrīd šķita – kaķis jūtas droši tikai Toma diendusas laikā. Tuvojoties pusotra gada vecumam, Toms varēja kaķi izdzīt no jebkuras paslēptuves, jebkuras skapja apakšas. Kā? Spiedzot! Lai arī mācām, ka nevajag spiegt, jo kaķītis baidās, šķiet, ka mazais spiedz speciāli – tad kaķis mūk un var skriet viņam pakaļ. Tā ir tāda kā spēlīte.

Šobrīd kaķis turpina baidīties, taču pa dienu visu laiku lien gulēt Toma gultā. Mēs aizdzenam, bet pēc 15 minūtēm viņš jau atkal tur guļ. Vakaros regulāri, tiklīdz mazais jau tūliņ, tūliņ aizmigs, kaķis atnāk un ieņaudas (mums ir bīdāmās durvis, ko kaķis prot attaisīt) – Tomam momentā acis vaļā un jāskrien kaķim pakaļ. Man nekādi neizdodas iestāstīt kaķim, lai pagaida vēl 5 minūtes pirms nāk. 😀 Savukārt, kamēr Toms guļ diendusu, kaķis spēlējas ar uz grīdas nomestiem lego klucīšiem un izmanto brīdi miera, lai paēstu un bez stresa padzertos. 🙂

AK JĀ, GANDRĪZ AIZMIRSU PAR KAĶA TRAUKIEM…

Tagad jau vairs neatceros precīzi kādā vecumā, bet šķiet, ka neilgi pirms gadiņa Toms sāka izrādīt interesi par kaķa bļodām un sauso barību. Ja sagribējās ēst – uzreiz pie kaķa bļodiņām. Noteikti tāpēc, ka tās mazulim visaizsniedzamākās. Lai arī nekas ļauns nenotiks, ja bērns kādu gabaliņu apēdīs, mēs ēst no kaķa bļodām neļaujam. Kaut vai tāpēc, lai mazais kādreiz nemēģinātu iet pie kāda cita dzīvnieka traukiem. Lai Tomam būtu pašam savi ēdamie graudiņi, sāku pirkt Milzu pārslas – sākumā mīkstākās kviešu bumbas, pēc tam arī rudzu pārslas. Viņš gan šad tad joprojām pieiet pie kaķa traukiem un pārber barību no vienas bļodiņas otrā.

Ūdens bļoda mūsu Ričiņam stāv uz vannas malas, citādāk viņš nedzer. Šo bļodiņu Toms regulāri izlej vannā – man jāatceras pārbaudīt un ieliet jaunu ūdeni. Un atgādināt, ka no kaķa bļodas nav labi dzert.

Un kā jūsu mājas mīlulis sadzīvo ar bērniņu?

Share

3 Comments

  • Līga aprīlis 21, 2016 at 09:00

    Maiju, lielisks raksts! Ar “to” pievienoto vērtību, par kuru runājām 🙂

    Reply
  • g_maija aprīlis 21, 2016 at 11:32

    Paldies! 🙂 Tad jau laikam tas nāk vienkārši ar rakstīšanu, jo pašai liekas, ka neko savādāk nepateicu, un līdz galam nezinu, uz ko tieši Tu tēmē. 🙂
    Starp citu, apsveicu sevi un Tevi ar pirmo komentāru šajā blogā! 🙂

    Reply
  • Jaunaszvaigznes septembris 28, 2018 at 13:50

    Tiešām jāpiekrīt brīnišķīgs raksts, noteikti gaidīšu vēl šādus rakstus!

    Reply

Leave a Comment

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.