Ja tā labi padomā, tad gulēšana un aizmigšana ir tās lietas, ar ko esam visvairāk ņēmušies un cīnījušies – aizmigšana pie krūts vai rokās, īsas diendusas, vēla gulētiešana vai mošanās naktī spēlēties, ja aizejam gulēt par ātru… kas nu kurā brīdī ir bijis aktuāli, bet kopumā miegs, lai cik salda un patīkama dzīves sastāvdaļa tā arī nebūtu, mums mēdz sagādāt nelielas raizes. Tāpēc pirms gada lasīju Dr.H.Karpa grāmatu “Vislaimīgākā mazuļa ceļvedis lieliskam miegam” un tāpēc iegādājos citādāko vakara pasaciņu “Trusītis, kurš ļoti gribēja aizmigt”…
Par trusīša grāmatu izlasīju vairākos žurnālos un citu vecāku atsauksmes lika noticēt, ka tā ir īsts brīnumlīdzeklis ātrai un vieglai aizmigšanai. Vai tad tas nav tieši tas, kas mums vajadzīgs? Daudz nedomājot šo grāmatu iegādājos. Nedaudz gan samulsu izlasot, ka pasakas uzbūves pamatā ir ne tikai autora psiholoģijas zināšanas, kas tika ļoti uzsvērtas visos žurnālos un atsauksmēs, bet arī neirolingvistiskā programmēšana. Atzīšu, tas mani neiepriecināja. Kurš gan vēlas apzināti ļaut kādam programmēt savas smadzenes?? Lai būtu kā būdams, pārējais apraksts par to, cik labi bērns turpmāk aizmigs un cik labs un mierīgs būs viņa miedziņš, rosināja dīvaino pasaku izmēģināt. Visvairāk gribēju zināt, vai arī es tāpat kā mammas no atsauksmēm aizmigšu un tā arī ne reizi grāmatu līdz galam nespēšu izlasīt.
1. diena
Lai arī agri cēlies un maz gulējis pa dienu, Toms nekādi nerimst spēlēties. Pat ne tad, kad pierunāju doties un gultu. Izlasu visu trusīša pasaku un neviens no mums nav aizmidzis. Sāku no gala vēl vairāk cenšoties lasīt “instrukcijai” atbilstošās izteiksmēs, bet Tomam mana lasīšana ir līdz kaklam un viņš iet meklēt tēti. Pēc brīža sarunājam, ka var ņemt līdzi uz gultu jebkuru mantu, ko vēlas, bet jāiet čučēt. Grāmatu vairs nelasu – tā ir apnikusi man pašai. Abi katrs savā gultā apguļamies un pēc 5-10 minūtēm Toms ir aizmidzis. Varbūt viņš būtu ātrāk aizmidzis bez manas lasīšanas? Vai arī grāmatas iedarbību samazina fakts, ka trusīti arī sauc Toms?…
2. diena
Šovakar Toms ir mierīgāks un vairāk ieklausās tekstā, ko lasu. Dažbrīd atnāk man blakus un apskatās zīmējumus, bet, kad līdz pasakas beigām atlikušas 2 lappuses, Toms aizmieg. Es pati joprojām nejūtu nekādu maģisku miegu.
3., 4. un 5. dienā pasaku izlaižam, jo esam devušies brīvdienās un grāmatu līdzi neņemam.
6. diena
Tiekot līdz vietai tekstā, kur pirmoreiz jānožāvājas, kļūstu ļoti miegaina un lasīt pasaku paliek aizvien grūtāk. Pieķeru sevi “lasām” citas frāzes nekā grāmatā, bet tā kā Toms arī sāk miegoties, tad vēl dažas lappuses “nomocu” līdz abi aizmiegam.
7. diena
Grāmatas aizmidzināšanas spēku izmēģinām uz diendusu. Atkal aizmiegam diezgan ātri un grāmatu līdz beigām neizlasu.
Vakarā ņemu lasīt grāmatu un saprotu, ka man pašai miegs nāk jau tās pirmajā lappusē. Mēģinu lasīt, atkal putroju tekstu un vairākkārt attopos, ka esmu uz pāris minūtēm iesnaudusies. Toms grib, lai turpinu lasīt, tāpēc tieku galā vēl ar pāris lappusēm, kamēr viņš aizmieg. Un es arī.
8. un citas tālākās dienas
Es nezinu kā citiem, bet man vienu un to pašu lasīt katru vakaru liekas galīgi garām. Es to jau gandrīz zinu no galvas! Šad tad Tomam piedāvāju palasīt trusīša pasaciņu, viņš parasti piekrīt, bet pēc otrās lappuses ver grāmatu ciet un saka: “Nē, nē, nē!” Tā īsti vairs nepadara miegainu nevienu no mums, vismaz ar pirmajām divām lappusēm nepietiek. Lasot var ļoti labi saprast, kuri ir aizmidzinošie atslēgas vārdi, bet acīmredzot mēs tik viegli nepakļaujamies “nlp” iespaidam. Par to man pat patiesībā ir prieks! Un esmu pārliecināta, ka prasme aizmigt uzlabosies augot un trenējoties, buramvārdi nav priekš mums! 😉
[…] Grāmata “Trusītis, kurš ļoti gribēja aizmigt” […]