Mums pagalmā aug vairākas milzīgas priedes un jau vairākus gadus esmu sapņojusi tikt pie to pumpuriem vai zaļajiem čiekuriņiem, lai pati no tiem pagatavotu sīrupu. Šoziem vienā no sniega vētrām priedei aizlūza vairāki lieli zari un tā arī palika karājoties saķērušies kopā. Diez ko droši vairs savā pagalmā nejutāmies, tāpēc nācās saukt profesionāļus, kas tos nozāģēja – attiecīgi es beidzot varēju “aizsniegt” priedes zarus un nolasīt pumpuriņus. Pumpurus var vākt līdz aprīlim/maija sākumam, kamēr tie nesāk vērties vaļā – es teiktu, ka šogad noteikti vēl var paspēt, jo laiks ar siltumu mūs nav lutinājis. Pēc tam tos arī var vākt, tikai jau citam mērķim – ziedputekšņu savākšanai. Savukārt zaļos čiekurus, no kā arī var vāra sīrupu, vāc vēlāk – jūnijā.
Ņemot pumpurus no zāģētiem zariem, nekādu noteikumu nav, bet, ja tos lasa no augošiem, tad pumpurus nedrīkst ņemt no zaru galotnēm. Pēc teorijas visvislabākie ir jaunaudžu pumpuri un tos arī ir vieglāk nolasīt, pieļauju, ka tie varētu būt arī lielāki nekā vecai priedei. Pumpurus jālasa ar cimdiem, ja vien negribas tikt pie ar sveķiem aplipušām rokām.
Tā kā nekādas pieredzes priežu pumpuru sīrupa gatavošanā man nav, tad pamatīgi izpētīju interneta plašās dzīles un atradu vairākas receptes (laikam kopā kādas 4 vai 5). Nolēmu, ka izmēģināšu divas – vienu, pēc kuras sīrups ir gatavs tajā pašā dienā (jo kā reiz esam saaukstējušies), un otru, kur sīrups gatavosies 10 dienas. Attiecīgi par pirmo jau uzreiz varu komentēt garšu, bet par otru šo informāciju pievienošu vēlāk.
ĀTRAIS PRIEŽU PUMPURU SĪRUPS (ar pumpuru vārīšanu)
1 daļu pumpu un 2 daļas ūdens vāra emaljētā katlā ar vāku 15-20min (pēc tam no katla būs grūti notīrīt sveķu nosēdumus, tāpēc savu labāko katlu šim mērķim noteikti neieteiktu izmantot). Beigās vēl pielej verdošu ūdeni līdz sākotnējam daudzumam. Atdzesē un izkāš. Pieber cukuru 2 daļas pret 1 pumpuru novārījuma daļu. Uz lēnas uguns uzvāra. Lej stikla pudelēs un uzglabā ledusskapī. Lieto pret klepu 3 reizes dienā pa 1 ēdamkarotei (pieaugušajiem) vai 1 tējkarotei (bērniem), uzdzerot siltu tēju vai pienu. Profilaksei var lietot pa 1 karotei dienā.
Pašus pumpurus pēc tam var izkaltēt cepeškrāsnī 50C temperatūrā un lietot kā tēju.
Mans vērtējums: Sīrups ir diezgan viegli iedzerams, tomēr nav tik garšīgs kā Polijas kalnos pirktais priežu čiekuru sīrups, jo šim ir labi jūtams rūgtumiņš. Toms arī ir ar mieru tādu dzert, bet pagājušogad vārītais mārpuķīšu klepus sīrups viņam garšoja labāk. Šis priežu pumpuru sīrups ir labs kā ātrais variants, īpaši, ja pavasara iesnas jau ir klāt, jo to var lietot jau tajā pašā dienā. Pumpuru tēja gan ir kaut kas briesmīgs – ļoti, ļoti rūgta! Ar kārtīgu devu medus nelielu krūzi var nomocīt, bet ceru, ka pumpuri pēc otras receptes garšos labāk!
* Receptes avots šeit.
PRIEŽU PUMPURU SĪRUPS AR CITRONA SULU (bez pumpuru vārīšanas)
Savāra sīrupu no 0,5kg cukura, 0,5l ūdens un 1/2 citrona sulas (es vārīju pusi no šī daudzuma). Burciņu līdz apmēram pusei piepilda ar priežu pumpuriem un pārlej ar karsto sīrupu līdz pašai augšai. Noliek uz saulainas palodzes uz 10 dienām (pa to laiku vāku nevirina). Caur sietiņu salej stikla pudelēs un glabā ledusskapī. Lieto pret klepu 3 reizes dienā pa 1 ēdamkarotei (pieaugušajiem) vai 1 tējkarotei (bērniem). Profilaksei var lietot pa 1 karotei dienā.
Pumpurus kaltē cepeškrāsnī 50C temperatūrā un lieto kā tēju (dzirdēts arī, ka ēd kā sukādes, bet to mēs vēl pārbaudīsim!).
Mans vērtējums: Sīrups ir garšīgs, jūtams citrona skābumiņš. Arī pumpuri sanākuši labi, citrons ir neitralizējis to rūgtumu. Tomēr ēst kā sukādes tos šķiet dīvaini – gluži kā košļāt koka gabaliņu, tāpēc, manuprāt, tie ir daudz piemērotāki tējas pagatavošanai. Garšas ziņā (un arī faktā, ka pumpuri netiek vārīti, tādējādi iespējams pazaudējot kaut ko no savām labajām īpašībām) es dotu priekšroku šim variantam, tomēr ir jāuzmanās, lai trauki būtu sterili un pumpuriņi bez gružiem un kukaiņiem, pretējā gadījumā sīrups var ierūgt.
* Receptes avots šeit.
Ari uztaisīju priežu pumpuru sīrupu ar citronu, ir jau pagājušas 5 dienas, bet sīrups tikai viegli dzeltenīgs un pumpuri negrimst lejā, visi peld pa augšu. tam tā ir jābūt?
Labdien! Manam sīrupam vēl uz palodzes atlicis pavisam nedaudz un tas arī ir gaišs. Pumpuri turas salipuši augšpusē, bet, kad pakrata nedaudz, tad tie peld brīvāk, bet tāpat turas augšējā daļā. Domāju, ka tā jābūt, jo čiekuri ir vieglāki par ūdeni un cukuru. Krāsa laikam ir vairāk atkarīga no tā, cik ilgi vāra cukura sīrupu. Ceru, ka izdosies labs! 🙂
Labdien,
Šogad arī izmēģināju priežu pumpuru sīrupu uztaisīt. Gatavoju pēc otrā principa. Taču pēc 10 dienām, kad atvēru burciņu viss sīrups bija putās un nāca putas pa pāri ? burciņas apakšā bija nogulsnes. Viena tūre sanāca laba, bet otra sarūga un putoja kā šampis. Varbūt zini kas varētu būt par vainīti? Tiešām izvēlētais cukurs varētu spēlēt lielu lomu…?
Un kādas sanāca sukādes? ?
Labdien, Dace!
Var gadīties, ka viena no abām porcijām sarūga, jo burka nebija pietiekami sterila vai vāciņš kaut kur nedaudz laida garām gaisu, varbūt kāds kukainītis trāpījās pa vidu pumpuriem… It kā cukuram nevajadzētu būt pie vainas, bet arī tajā mēdz ieviesties “nelūgti viesi”, tā ka zināt nevar.
Es arī pēc šīs receptes sīrupu gatavoju divos piegājienos un viens no tiem pat nostāvēja krietni ilgāk par 10 dienām, bet par laimi neuzrūga, lai gan nedaudz no tādas iespējas baidījos.
Pumpuriņi šajā variantā sanāca daudz garšīgāki nekā pirmajā, bet es tomēr tos laikam nesauktu par sukādēm, jo viņi ir diezgan kokaini un grūti sagremojami – manuprāt, daudz piemērotāki tējas pagatavošanai. 😉
Labdien. Es mēģināju pirmo variantu. Sanāca ļoti gaiši dzeltens. Vai tā tam jābūt? Es mazliet nesapratu par proporcijām? Tas viss ir gramos vai kā Jūs dozējat?
Labdien, Andri!
Es visu mērīju mililitros. Krāsu, kāda sanāca man, varat redzēt bildē pie pirmā varianta – diezgan saulaini dzeltens. Iedomājos, ka tumšāks sīrups ar izteiktāku garšu sanāktu, ja pumpuru novārījumu nevis vienkārši atdzesētu, bet atstātu uz dažām stundām vai diennakti ievilkties un tikai tad izkāstu un savārītu ar cukuru.